Blood and Secrets | Jeon Jungkook

11. Nodaļa - "Filofobija"

☆

Tā kā vampīri pa naktīm negulēja,Jungkooks palika pie tevis tikai tāpēc,ka,lai tu būtu drošībā.
Viņam vajadzēja pārliecināties,ka Jimins neierodas un kaut ko tev nenodara,jo tu vēl aizvien esi cilvēks un,ja godīgi,viņš to izbaudīja.
Tava asiņu smarža viņam bija kā svētlaime,lai arī viņš turēja sevi kontrolē un labākais bija,ka viņš spēja lasīt tavas domas,zinot,kā jūties.
Tas viņu nomierināja un zinot,ka tagad esi viņam kaut cik piedevusi,viņam turpmāk tevi bija jāpasargā.
Lai arī,kas notiktu.

Vērojis,tevi miegā,tu tiešām izskatījies mierīga un pirmo reizi viņam bija jāsaka,ka esi skaista,lai arī tāda jau biji.
Viņš nebija tas tips,kas izsaka komplimentus kādam vai arī novērtē citus cilvēkus,bet kaut kas viņam lika to prātot un viņš domāja,ka tik skaistāku cilvēku vēl nav redzējis.
Viņš pasmaidīja pie sevis un nopūtās.
- Atdod man pīli..lūdzu.- Tu pēkšņi ierunājies,kas lika viņam izplest acis un paskatīties atkal uz tevi.
- Huh? - Viņš nesaprata,ar ko runā,jo tas bija galīgs bezsakars.
- Ja atdosi man pīli,neviens necietīs.- Tu atkal teici un tas viņam likās vispār dīvaini.
Jungkooks nezināja,kā reaģēt,jo saprata,ka miegā runā,jo tas bija smieklīgi,ja skatās no  malas.
- Es apsolu savam sunim,ka iedošu viņam kūku,bet atdod man pīli.- Pēc tiem vārdiem,viņš neizturēja un izplūda smieklos,kas tevi,protams,pamodināja.

☆

Man bija ļoti dīvains sapnis,kad prasīju savai mammai,lai atdod man pīli un man tas likās pats tizlākais sapnis mūžā,kad izdzirdēju caur miegu un nomodu,ka kāds skaļi smejas.
Es momentā atvēru acis un ieraudzīju Jungkooku,kurš gandrīz raudāja no smiekliem.
Es samulsu un uzrāvu uzaci.

Wtf? Kas viņam lēcies?

Jungkooks pierimās un aizsedza savu seju.
- Piedod...paga...es nevaru...- Viņš nevarēja beigt smieties.
Es samulsu vēl vairāk.
- Tev viss kārtībā? - Es nesapratu,kas bija tik smieklīgs,ka pilnīgi jāraud divos naktī.
Man jau sāka palikt neērti,bet viņa smiekli bija diezgan piemīlīgi un es arī iesmējos,iesitot viņam pa plecu.
- Hey! Beidz! Par ko tu smejies? - Es paliku nopietna,jo viņš man nevarēja normāli atbildēt.
- Es...tulīt...akdievs...- Jungkooks notīrīja  savas acis  un beidzot paskatījās uz mani.
Es nopūtos.
- Nu? - Es gaidīju paskaidrojumu,bet ieskatoties man acīs,viņš atkal sāka smieties.
- Ughh! Tu beigsi?? - Es jau paliku nikna un nobolīju acis.
- Es nevaru...tas bija tik smieklīgi...- Viņš mēģināja nomierināties.
Es smagi nopūtos un ieslēdzu naktslampiņu,lai uz viņu paskatītos.
- Nu tiešām? Kas tev...- Es apklusu,jo ieraudzīju,ko dīvainu.
Tas lika viņam apstāties.
- Kas ir? - Nu jau viņš uztraucās.
- Tev...kāpēc tev ir zaļas acis? - Es biju šokā.
Jungkooks uzrāva uzaci un pats bija uz brīdi pārsteigts.
- Zaļas? Oh...tās paliek tādas,tad,kad par kaut ko smejos...haha...- Viņš novērsās un viņam acis tagad jau bija tumši zilas.
- Kad tev pēdējo reizi bija zaļas acis? - Mani mocīja ziņkāre.
Viņš brīdi uzlūkoja mani un prātojis,nopūtās.
- Pirms 40 gadiem...- Viņš nočukstēja un es izpletu acis.
- Tik ilgi??? Bet kāpēc? - Es biju šokā.

Jungkooks nolaida skatienu.
- Esmu dzīvojis vienīgā tumsā,kad apkārt nebija ne prieks,ne arī vampīri,ar kuriem varu no tīras dvēseles smieties,jo pašlaik viņi visi ir auksti un bez jūtām...Viņi māk tikai ļauni priecāties vai smieties...Mums uzdevums bija nodrošināt mūsu cilti ar ēdienu...proti dzīvieku un cilvēku asinīm...mums nav tādam priekam laika...- Viņam bija sāpīgi to teikt.
Es to izdzirdot,nobrīnījos un saprotoši pamāju.
- Tātad...kas bija tik smieklīgs? - Man vēl aizvien nepieleca.
Jungkooks uzreiz pasmaidīja.
- Tu miegā runāji un man tas likās smieklīgi..piedod...- Viņš pasmīnēja.
Es izpletu acis.
- Es?? Ko tad es tādu teicu?!? - Man bija pašai liels šoks.
- Es sapratu,ka tu gribēji,lai tev atdod kāds pīli un sunim tu atdosi kūku..nu karoč galīgs bezsakars...- Viņš klusi iesmējās.
To izdzirdot,es piesarku un nodūru galvu.