Blood and Secrets | Jeon Jungkook

23. Nodaļa - "Nāve?"

☆

Pēc piecām dienām.

- Nu,ir kādi jaunumi?- Tava mamma prasīja Jungkookam.
Viņš tikai pakratīja galvu un smagi apsēdās dīvānā.
- Austrumos es viņu nejūtu...es centos ielausties viņas galvā,bet nevaru...es uz to nēesmu spējīgs...- Jungkooks smagi nopūtās.
Tava mamma apsēdās pie viņa.
- Rietumos tas pats...un es pat mēģināju no augšas skatīties,lai ieraudzītu viņu kādā no mājām,bet tas viss ir nogurdinoši...man vairs nav spēka...- Viņai likās,ka padosies.
- Es negribu pazaudēt savu meitiņu...viņa man ir vajadzīga...- Viņai nobira asaras.
Tas lika Jungkookam piesēsties pie viņas tuvāk un apķert viņas plecus.
- Tici man...es tikpat kā tu,negribu viņu pazaudēt...mums jāturpina meklēt un mēs nedrīkstam padoties...tu pati man to teici...- Šoreiz viņš tavu mammu mierināja.
Viņa pamāja un nolika galvu viņam uz pleca.
- Lai gan man ir veselas divas meitas,es jūtu,ka man par viņu vairāk jāuztraucas un jādomā...viņa man tagad ir vienīgā,kas pašlaik ir man blakus...- Viņa aiztaisīja acis un ļāvās asarām.

Jungkooks nopūtās un ciešāk viņu apskāva.
- Mēs nepadosimies un viss būs labi...bet...paga...- Viņš kaut ko atcerējās un atrāvās no tavas mammas.
Viņa uzlūkoja viņu ar jautājošu skatienu,kamēr slaucīja savas asaras no vaigiem.
- Mēs nēesam griezušies pie maniem draugiem...Namjoonam ir spēja ielausties prātā un viņš noņems bloku...man tikai jātiek pie viņa...tu dzirdi? Tas varētu izdoties un mēs viņu atradīsim.- Jungkooks sāka smaidīt.
Tava mamma to izdzirdot,viņu momentā apskāva.
- Es zināju,ka tu neliksi man nekad vilties...Paldies,ka tu esi manai meitai...- Viņa smaidīja.
Jungkooks arī smaidīja.
- Un es nekad to nenožēlošu...es viņu mīlu un man viņa jāpasargā,lai arī,kas notiktu...-

☆

- Tātad...tu gribi,lai es uzlaužu viņas prātu un noņemu bloku,lai var dzirdēt viņas domas? - Namjoon apsēdās sava kabineta krēslā.
Jungkooks pamāja un arī apsēdās.
- Lūdzu,Hyung...es nedrīkstu viņu zaudēt,jo iespējams,ka ir jau par vēlu un es nevaru tā domāt...viņai jābūt dzīvai...- Viņš juta,ka pats izplūdīs asarās.
Namjoon nopūtās.
- Viņa ir vēl dzīva,ja gribi zināt...- Viņš iesāka,kas lika Jungkookam ar cerīgu skatienu paskatīties uz viņu. - Bet...- Viņš turpināja un Jungkooks palika pati nopietnība.
- Es jūtu viņas sirdi...tā pukst arvien vājāk un vājāk...viņa var neizturēt,tāpēc es mēģināšu,labi? - Namjoon dziļi ieskatījās viņam acīs.
Jungkooks smagi norija siekalas un pamāja.
- Tāpēc...man vajag arī tavu palīdzību...- Namjoon paskaidroja.- Tu teici,ka tu jūti viņas sāpes,caur sevi un sirdi? -
Jungkooks jau gribēja pamāt,bet to padomājot,nodūra skatienu.
- Piedod,bet...vairs nē...es neko nejūtu...-
To viņam pasakot,iestājās klusums.
- Tiešām? Atnāc,tad pie manis.- Namjoon viņu aicināja pie sevis.

Viņš lika viņam notupties un Namjoon pielika roku pie Jungkooka sirds.
Ievilcis dziļu elpu,viņš mēģināja atgriest viņam tavas sajūtas.
Tās arī bija aizbloķētas.
Pagāja moments,līdz Jungkooks uz brīdi sarāvās.
- Akdievs...es jūtu kaut ko...AAHHH!! - Tas lika viņam kliegt un Namjoon momentā izbeidza to.
Viņš nokrita gar zemi un sāka smagāk elpot,pieliekot savu roku pie sirds.
- Viņai sāp...ļoti...ļoti sāp...- Jungkooks paskatījās uz viņu,ar pašu skumjāko skatienu savā dzīves laikā,itkā viņam pašam tas sāpētu.
Namjoon saprotoši pamāja un lika viņam atkal notupties.
To izdarījis,viņa rokas atkal bija uz viņa sirds.
- Nebaidies...šoreiz es pieslēgšos viņas prātam,caur tavu sirdi..tas nesāpēs...- Viņš pabrīdināja viņu un iesāka savu darāmo.
Jungkooks tikai aizvēra acis uz lūdzās kaut viss izdotos.

Pēc 10 minūtēm.

Namjoon bija iesprindzis tik ļoti,ka viņam pašam sāka sāpēt galva,līdz beidzot izdevās noņemt bloku.
Viņš atlaida savu roku no Jungkooka un smagi atzvēlās krēslā.
- Šīs veselas desmit minūtes bija totāla nāve...šī ir pēdējā reize,kad tavā labā kaut ko tādu daru...- Namjoon nopūtās.
Jungkooks momentā apsēdās viņam pretī.
- Tātad izdevās? Tu noņēmi viņas bloku? - Viņš sāka nervozēt.
Namjoon pamāja.
- Tu vari ar viņu tagad sarunāties,ja viņa vispār atbildēs...-
Jungkooks sakoda zobus.
- Viņa atbildēs...tici man...- Viņš piecēlās kājās un jau grasījās pamest viņa kabinetu,taču viņš pagriezās atkal pret Namjoon.
- Paldies,tev,Hyung...-