Blood and Secrets | Jeon Jungkook

7. Nodaļa - "Izvēle"

☆

Jungkooks man atnesa tīru ūdeni,gadījumam,ja gribu dzert un apsēdās man blakus uz dīvāna,kur es sēdēju jau kādas 20 minūtes,galīgā mulsumā,jo man bija bail,kas notiks,kad viņš mani pārvērtīs,zinot tagad visu patiesību,kāpēc viņam tas ir jādara.
Mani varēja arī viņa draugi to izdarīt un tāpēc es atdzišos,es vairāk uzticos Jungkookam un ļaušu labāk viņam mani pārvērst.
- Lūdzu,nomierinies. - Viņš uzlika savu roku man uz kājas,kas lika man sarauties.
Es jutu,ka man trīc rokas un tas nemaz nebija labi.
- To nevar izdarīt rīt? - Es nedroši jautāju.
Viņš samulsis,paskatījās uz mani.
-  Kāpēc? Tas ir jādara ātrāk,jo labāk. -
Es nopūtos.
- Bet vēl jau laika ir daudz,vai ne? Gandrīz divas nedēļas? - Es paskatījos uz viņu.
Jungkooks pamāja.
- Bet tas nenozīmē,ka...- Es viņam neļāvu pabeigt.
- Lūdzu...- Es tiešām nebiju tam vēl gatava,ja uzzināju to tikai šovakar.
Man bija visu kārtīgi jāapjēdz.

Viņš smagi nopūtās.
- Labi,bet tikai šodien. - Viņš teica.
Es atviegloti nopūtos.
- Tev vajadzētu doties gulēt...Domāju,ka esi nogurusi no šī visa,vai ne? - Viņš piecēlās kājās,bet es saķēru viņa roku.
- Jungkook? -
Viņš izbrīnīti paskatījās uz tevi,kad pagriezās.
- Vai...- Es iesāku un nodūru galvu uz leju.
Man bija kauns viņam to prasīt.
- Jautā man droši.- Jungkooks atkal dzirdējis tavas domas,teica.
Es nopūtos.
- Vai...es tev patīku? - Es saņēmos viņam ieskatīties acīs.
Tas jautājums lika viņam sastingt un samulst uz brīdi.
Es momentā atlaidu viņa roku.
- Piedod...tas bija stulbi...- Es piesarku.
Viņš tikai blenza man virsū,bet,kad atjēdzās,novērsās.
- Tagad...es nevaru uz šo jautājumu,tev dot atbildi...atvaino mani...- Viņš pat nepaskaidrojis,kur ies,pazuda no mana skata.
Es izpletu acis.
Viņš vienkārši mani tā pameta?
Ja nu es aizbēgu?
Viņam tas neienāca prātā?

Es durvis esmu aizslēdzis un atslēga ir man,tāpēc nemaz nedomā par bēgšanu.

Viņa balss atkal atbalsojās manā galvā,kas lika man sabīties,bet beigās,es nopūtos un atmetu tādu domu.
Man cits nekas neatlika,kā vien doties gulēt.
Tā kā,es nevēlējos iet uz viņa gultu,es nolēmu palikt turpat uz dīvāna.
Man pat nebija nekādas segas,bet man bija vienalga.
Es iekārtojos ērtākā pozā un aizvēru acis.

Arlabunakti,Jungkook....

☆

Kad Jungkooks pārradās mājās,viņš bija šokā,kad ieraudzīja tevi,guļam uz dīvāna.

Trakā meitene,kāpēc tu tur guli?

Viņš momentā bija pie tevis un maigi tevi paņēma rokās.
Tava seja,guļot izskatījās daudz mierīgāka,kad gulēji.
Viņš nopūtās un aiznesa tevi uz viņa istabu,lai ieguldītu tevi viņa gultā un normāli apsegtu tevi,ar segām.
Tu miegā ietinies segās un nemaz nemanīji,ka kāds tevi būtu aiznesis uz gultu.
Pims viņš pameta istabu,Jungkooks pagriezās un brīdi skatījās uz tevi,kad jau viņš attapās pie gultas un gaismas ātrumā pieliecās pie tavas pieres,līdz apstājās 1cm attālumā,no tavas maigās ādas.
Viņa aukstā elpa nopūta tavus matus,kas bija uzrituši priekšā un jau nākamajā brīdī,viņš vilcinoties,noskūpstīja tavu pieri.
- Arlabunakti,mana dārgā...- Viņš noglauda tavus matus.

Piedod,ka nevaru sniegt tev atbildi,bet es nevaru tev to tagad teikt...drošības labad.

☆

Kad pamodos,man acīs iespīdēja spožie saules stari un es jutos ļoti labi izgulējusies.
Es nožāvājos un izberzēju savas acis,pirms tās atveru.
Man izpletās acis,kad ieraudzīju,kur atrodos.