Blood and Secrets | Jeon Jungkook

22. Nodaļa - "Tumsa"

☆

Tumsa visapkārt.
Un pats briesmīgākais - aukstums.
Sāpes galvā ir neciešamas un visapkārt smird pēc asinīm.
Es nezināju,kur atrodos,bet zināju tikai to,ka esmu piesieta pie kādas caurules un es guļu uz cietas zemes.
Pagāja brīdis,līdz pavisam atjēdzos,lai saprastu,kas ar mani notiek un kāpēc šeit esmu.

Es ar grūtībām piecēlos sēdus un mēģināju saskatīt telpu,kurā atrados,bet nebija jēgas,jo nevarēju caur tumsu neko saskatīt.
Man bija bail par to,ka nezināju,kas mani šeit sagaidīs un kas pie tā visa ir vainīgs.
Man likās,ka miršu jebkurā mirklī,jo aukstums bija neglābjams.
Jaka man vairs nebija mugurā...
Tikai blūze un man nebija spēka vairs padomāt.

Norījusi siekalas,es iekrekšķējos.
- Hey! Te kā...- Mana balss aizsmaka pusvārdā un es sāku klepot.
Kakls man arī ļoti sāpēja un es pat nezināju,kāpēc.
Es mēģināju vēlreiz.
- Hey! Kāds mani dzird?! Te kāds ir?! - Es ar grūtībām izkliedzu.
Nekādas atbildes,protams,nebija.

Es jutos bezspēcīga un arī gribēju ļoti dzert.
Mans kakls bija izkaltis un es biju izslāpusi.
Man arī gribējās ēst,bet tagad,ko es gribēju,bija padzerties vismaz ūdeni.
Šoreiz pat būtu gatava iedzert asinis,jo mans organisms to prasīja,lai gan es gribēju,lai tā nav.
Es mēģināju atbrīvoties,bet man nekas nesanāk,jo man nav vairs spēka.
Tāda sajūta,itkā es būtu parasts un bezspēcīgs cilvēks un man būtu atņemts spēks,kaut kādā veidā.
Es padevos un noliecu galvu.

Tātad...šis ir mans gals...kolosāli

Es skumji iesmējos.
Visapkārt bija tikai viena vienīga tumsa un aukstums.
Tas lika man nogulties un atkal aizmigt,jo tā bija vienīgā rīcība,ko varēju darīt,ja neviens netaisās mani glābt vai no šejienes izdabūt ārā.
Varbūt man paveiksies,bet es šaubos.
Es sapratu,ka esmu pilnīgi viena un pamesta.
Man bija jāgaida savas beigas,lai gan biju pa pusei vampīrs.
Tādu dzīvi es nebiju iedomājusies.
Nekad...

☆

Jungkookam vajadzēja palīdzību.
Viņš nolēma doties pie tavas mammas,jo viņa saprastu viņu un palīdzētu tevi atrast.
Tavai mammai bija jāzina,ka esi pazudusi,kopš tavas domas vairs nevarēja nolasīt.
Tas bija neiespējami,bet arī iespējami,ka kāds cits tās nobloķējis,savienojoties ar tavu prātu,pat ja jūs esat tālu.
Tādas spējas bija arī dotas vampīriem.
Viņš mācēja tev tikai tās nobloķēt tuvumā.

Steidzīgi nostājies pie tavas mājas durvīm,viņš pieklauvēja.
Pēc sekundes jau durvis atvērās un tur stāvēja tava mamma.
- Jungkook? Ko tu šeit dari? Kur ir Y/N? - Viņa samulsa un paskatījās apkārt.
Tas lika viņam nopūsties.
- Man vajag tavu palīdzību...Y/N ir pazudusi un es viņu nevaru nekur atrast..-
Tava mamma izpleta acis.
- Ko?!? Kādā veidā??? Tu vienmēr zini,kur viņa atrodas.- Viņa bija nesaprašanā.
- Šoreiz nē...viņas domas arī kāds cits nobloķējis un es domāju,ka kāds to bija izplānojis...- Jungkookam mazliet trīcēja balss.
Viņa uzreiz ielaida viņu iekšā,lai viņi var turpināt sarunu.

- Labi..tātad...kad tu viņu pēdējo reizi redzēji? - Abi apsēdās uz dīvāna.
Jungkooks nopūtās.
- Pirms divām stundām,mēs abi sēdējām kafejnīcā un dzērām kafiju...viss bija lieliski,līdz viņai atnāca kāda sms pa telefonu...Tiklīdz viņa to izlasīja,es pamanīju,ka kaut kas nav kārtībā,jo viņa sāka dīvaini uzvesties...Viņa man novērsa uzmanību un noslēpa to,ka kaut kas ir atgadījies,jo negribēja man to teikt un teica,ka viss ir kārtībā...Man bija jānopērk viņai saldais,jo viņai pēkšņi sagribējās ēst,bet,kad devos atpakaļ pie mūsu galdiņa,viņa vairs nebija un tāpat,kā mana jaka un viņas mantas...- Viņam noklusa balss.
Iestājās klusums un tava mamma nezināja,ko teikt.
Jungkooks zināja,ka ir visu salaidis dēlī.
Tas viņu sadusmoja un viņš piecēlās kājās.
-Sasodīts!! Tā ir tikai un mana vaina,ka nepamanīju,ka kaut kas ir noticis...Man bija jāpasargā jūsu meita un es pievīlu jūsu uzticēšanos! Es pats uzķēros uz viņas lamatām,lai  viņa aizbēgtu prom...ES PIE TĀ ESMU  VAINĪGS!! - Viņš stipri iesita pa sienu un sāka smagāk elpot.