Blood and Secrets | Jeon Jungkook

15. Nodaļa - "Smaidi"

☆

- JUNGKOOK!?!?!?!!? - Es skaļā balsī izkliedzu,pēc brīža,kad pamodos.
Man likās,ka esmu murgā,jo pamožoties,es dzirdēju milzīgu troksni,itkā man visapkārt būtu cilvēki un viņi sarunātos.
Balsis bija ļoti skaļas un ļoti daudz.
Tās nemitējās un tikai pavairojās,jo likās,ka mana galva uzsprāgs.
Man tas  šausmīgi sāpēja un es gribēju nomirt.
- JUNGKOOK!?!?! - Es atkal saucu,jo viņš man neatbildēja un es jau domāju,ka viņš nav dzīvoklī.
Tā arī laikam bija,jo vispār nevienas atbildes nebija un es sāku šausmīgi raudāt,jo tās balsis vēl aizvien bija man visur.
Es gribēju,lai tas beidzas un,lai tās balsis pazūd,taču nekas nemainījās.

Es saķēru savu galvu kopā un pierāvu sev kājas klāt.
No malas es noteikti izskatījos slima vai aptrakusi,bet sāpes,kas bija no tām sarunām un lielā trokšņa,mani nenomierināja.
Es raudāju un raudāju.
- Jungkook...- Es izčukstēju.
Man jau likās,ka viņš mani pametis un nekad vairs pie manīm neatgriezīsies,jo pat caur domām,viņu vairs nedzirdēju,bet tāpat nebūtu jēgas,jo tās balsis visu pārkliegtu.
Bet,tad....
Istabas durvis ar lielu troksni atsprāga vaļā un viņš jau bija pie manis.
To es nemaz nepamanīju,jo es turpināju raudāt un biju aizsegusi ausis.
- Y/N!!! Kas noticis??!! - Viņš satvēra manu seju.
Kad sastapu ar viņu skatienu,es atkal sāku raudāt.
- Liec tam beigties...lūdzu...tas sāp...- Es biju lielā izmisumā.
- Kas sāp?!?! Saki!! - Viņam nebija nekādas  jausmas,par ko runā un viņš nespēja nolasīt tavas domas,jo kaut kas traucēja.
- Apklusini tās...lūdzu...LIEC TAM,VELNSPARĀVIS BEIGTIES!!! - Es iekliedzu viņam sejā,kas lika viņam mani stipri satvert.
- TAD SAKI,NU!! ES GRIBU PALĪDZĒT!! - Jungkooks bija panikā.
No viņa bļaušanas es atkal sāku raudāt,taču nebiju vairs panikā.
- Balsis....tās ir visur...lūdzu liec tam beigties...- Es lūdzos caur čukstiem.

Sapratis,kas ar mani notiek,viņš uzlika savu roku man uz galvas un aizvēra acis,lai palīdzētu tām balsīm pazust uz kādu laiku.

Kad sāpes sāka pierimties un balsis pamazām noklusa,es jutu,ka palieku mierīgāka,bet man nebija vairs spēka.

- Tas bija tik...briesmīgi...- Es izčukstēju,ar acīm ciet,kad viņš noņēma roku man no galvas un visas balsis apklusa.
- Viss būs labi,tici man..- Jungkooks cieši mani apskāva un paijāja manus matus,uzliekot savas lūpas man uz pieres,kad noskūpstīja to.
- Tici man,dārgā...Es būšu tepat blakus...- Viņa balss bija samtaina un nomierinoša.
Es noliku galvu viņam uz pleca un ar rokām arī viņu apķēru.
- Jungkook...- Mana balss aizsmaka.
- Hm? -
- Kas ar mani notiek? - Man beidzot bija jāpajautā.
Iestājās klusums un es baidījos par atbildi.
- Vai...- Es iesāku un atrāvos no viņa. - Vai...tu mani pārvērti? Es...esmu tagad vampīrs? - Es nedrošā balsī jautāju.
Jungkooks tikai nervozi skatījās uz mani un noslaucīja manas asaras.
- Ne gluži...- Viņa balss bija ļoti klusa.
Es apstulbu.
- Kādā ziņā? - Man nepieleca.
Noņēmis rokas,Jungkooks mazliet atrāvās un pakasīja sev pakausi.
- Es tevi nepārvērtu līdz galam...- Viņš atkal teica,novēršot skatienu.
Nu es tiešām biju lielā nesaprašanā,jo es neko nejutu,ka būtu man ķermenī,kas mainījies.
- Man likās,ka nespēšu atrauties,jo tavas asinis,sasodīts...tās ir tik gardas...- Viņš sakoda zobus.- Tāpēc es atrāvos ātrāk nekā vajadzēja,neielaižot tevī manus gēnus līdz galam un tas nozīmē...- Viņš apklusa un paskatījās uz mani.
Es brīdi sastingu.

Nu saki...

- Tu esi...esi...pa pusei vampīrs...- Jungkooks izteica un smagi nopūtās.- Es būtu tevi nogalinājis tādā gadījumā,jo būtu izsūcis tev visas asinis,bet es sev piespiedu iegalvot,ka tomēr labāk ātrāk to visu izbeigšu nekā,ja būs jau par vēlu...- Jungkooks saņēma manas rokas.
- Un tāpēc arī tu dzirdēji citu domas,jo tagad arī tu to spēj,bet pusvampīram nav tādas spējas,kā īstiem vampīriem...Tu vari tikai nolasīt domas un būt ātra...- Viņš man skaidroja.- Plusā,tev nebūs jādzer tik daudz asinis,kā mums,jo tu vari arī ēst,kā cilvēks...-
To izdzirdot,es biju šokā.
- Tā kā esi iesācēja,sākums būs pagrūts,jo visur tu dzirdēsi balsis un tev tās būs jāpacieš,kamēr pielāgojies šādam dzīvesveidam,saproti mani? Ar laiku viss būs kārtībā un priekš tevis tas jau būs normāli...- Jungkooks saspieda manas rokas ciešāk.
Es uz brīdi aizvēru acis,lai apjēgtu,ko viņš man tikko pateica.
Es esmu pa pusei vampīrs....omg...
Kad atkal paskatījos uz viņu,es iekodu sev lūpā,lai vēl,ko pajautātu.
- Vai...vai es arī dzīvošu ilgi? - Man bija bail par atbildi,jo varbūt man tāda iespēja netiek dota.
Jungkooks pasmaidīja un noglāstīja manu vaigu.
- Neuztraucies,tas nav izņēmums,tāpēc varēsi palikt tikpat skaista,kā tagad...-
Es uzreiz piesarku un nodūru skatienu.
Viņa komplimentus,kurus vispār nebiju gandrīz dzirdējusi,tagad man lika pārsarkt līdz nāvei un es nezināju,kur likties.
Viņš ieraudzījis manu reakciju,pasmīnēja un pieliecās tev tuvāk.
- Tava sirds arī pukst...jūti? - Viņš paņēma manu roku un pielika to pie manas sirds.
- Tāpēc es arī negribēju,lai esi vampīrs,jo tu esi īpaša un es gribu tos izjust,kad katru reizi varu tevi apskaut...- Viņš pagrieza manu seju pret viņu.
- Un ir vēl kas...Es atceros tevi,mana dārgā...- Viņa smaids kļuva vēl lielāks.
Tas lika man ieskatīties viņam acīs un pirmo reizi,kopš biju šīs divas dienas ar viņu kopā,kad viņš mani nepazina,tagad viņam bija rozā krāsā acis,kas parādīja prieku.
Nevar būt....
Es centos visu apjēgt,kad arī es sāku smaidīt un es cieši viņam apķēros ap kaklu,kas lika man viņam uzgāzties virsū.
Upss...