Blood and Secrets | Jeon Jungkook

9. Nodaļa - "Satikšanās"

☆

Bija vēls Ziemassvētu vakars un mēs ar mammu gatavojāmies svētkiem,dekorējot māju un arī gatavojot svētku mielastus,kas iekļāva speķa pīrāgus,piparkūkas,rožu maizītes,klinģeri,kartpeļus ar kāpostiem un desām,kā arī ceptu pīli,ko parasti ēdām Ziemassvētkos,jo mums bija tāda tradīcija,lai pēctam visu atlikušo Jauno gadu,būtu labāka apstākļu dzīve un mēs tam ticējām,lai gan visu laiku nekas īpaši nemainījās.
Es vēlējos kaut Keilija pie mums būtu,bet viņa pati ar Mārci,ir pie viņa ģimenes,kur visi svin svētkus,tāpēc mēs šoreiz ar mammu divatā svinam.

Es dekorēju Ziemassvētku eglīti,kad izdzirdēju mammas balsi no virtuves.
- Y/N? - Viņa sauca.
- JA? -
- Vari aiziet uz veikalu,pēc konfektēm? Es sarunāju ciemiņus,kuri nāks pie mums,bet mums vēl trūkst konfektes. - Mamma skaidroja.
Es nopūtos un beidzu dekorēt eglīti.
- Labi,jau labi! - Es devos saģērbties,lai ietu laukā,kur bija ļoti auksts.
Man likās,ka nosalšu.
Labi,ka nebija pārāk tumš,jo ielu gaismas man palīdzēja redzēt ceļu,kur eju.

☆

Dabujusi konfektes,kuras bija manas mammas mīļākās,es devos atpakaļ uz mājas pusi,taču apstājos,kad kaut kādu troksni izdzirdēju.
Drīzāk jau balsis un tas lika man paskatīties skaņas  virzienā.
Tur alejā kāds stāvēja un nevarēja īsti saprast,kas tur ir.
Tajā vietā,lai bēgtu un panikotu,es devos tajā virzienā,lai gan zināju,ka man nevajag tur iet.
Es tiešām gribēju zināt,kas tur īsti notiek,līdz es sastingu,jo manā priekšā bija neticams skats.
Tur bija divi cilvēki un viens bija pārliecies otram pāri.
Es tajā brīdī nezināju,ko darīt,jo es vienkārši blenzu viņiem virsū.
- Ahh...nevajag...lūdzu...- Es izdzirdēju sievietes balsi,kas lūdzās un pēc viņas balss toņa,varēja pamanīt,ka viņa raud.
Es nopratu,ka tā ir viņa,kas guļ pie zemes un man nebija nejausmas,ko dara tas otrais cilvēks,līdz...

Viņš pievilka viņu klāt un es pamanīju,ka viņš pieliecas pie viņas kakla un atver savu muti.
Es būtu iekliegusies,taču kāds mani sagrāba un aiztaisīja man muti,kamēr mani ievilka kaut kādā stūrī,no turienes mazliet tālāk.
Apstājušies,es jutu,ka man sāk birt asaras,jo es domāju,ka man pašai ir beigas.
- Šshh...viss būs labi...- Es izdzirdēju kādu puisi,kas iečukstēja man ausī un atlaida mani vaļā un momentā pagrieza mani pret viņu.
- Tas esmu tikai es...nekliedz...- Viņš satvēra manu seju rokās un es gribēju atkal kliegt,bet viņš jau atkal aiztaisīja man muti.
- Tu vari nekliegt? - Viņa acis iemirdzējās.
Es tikai papurināju galvu un jutu,ka atkal raudāšu,jo es viņu nepazinu un viņš mani jebkurā brīdī varēja izvarot.
Puisis smagi nopūtās.
- Es netaisos tevi izvarot,dumiķīt...- Viņš šoreiz runāja skaļāk un es atpazinu viņa balsi,lai arī nezināju,tieši no kurienes.
Bet tas mani neinteresēja,jo es vairāk sāku panikot,par to,ka viņš uzminēja,ko domāju.
- Tu vari nomierināties,lai varu tev noņemt roku no mutes? - Viņš jautāja un es īsti nezināju,ko darīt.
Man bija doma nomierināties un pēctam saukt pēc palīdzības.
- Nē,Y/N...tu to nedarīsi...- Puisis atkal sacīja,kas lika man izplest acis.

Kā viņš zina manu vārdu?!?!?

- Tu tiešām mani neatceries? Esmu tas,kas tev iedeva kafiju...- Viņš nopūtās.
Es apstulbu.
Tas smukais puisis,kas atdeva man manu mīļāko kafiju??
Viņš klusi iesmējās.
- Jā,mana dārgā...Tas esmu es...- Viņš smaidīja.
Tagad man pieleca...
Viņam arī bija tāda paša samtaina balss.
Taču..tas nenozīmē,ka viņš nevar būt bīstams.
Es momentā viņu pagrūdu no sevis prom un centos bēgt,bet viņš jau bija man priekšā un nostopēja mani.
Man izpletās acis.
- Tu taču esi psihopāts...Palaid mani prom...- Es atkāpos un domāju saukt pēc palīdzības.
- PAL....- Es iesāku,bet puisis mani asi satvēra un piespieda mani pie sienas,aiztaisot man muti.
Viņš pieliecās man tuvu klāt un dziļi skatījās man acīs.
- Es teicu,lai nomierinies...es netaisos tev nodarīt pāri...es gribu tikai tevi pasargāt,Y/N...- Viņa balss bija maiga.
Es uz brīdi aizvēru acis.