Nenodari to lūdzu man [Park Jimin ]

1.

2 gadi pēc visa kas notika....

Māte - Bella ! Celies augšā!
Guļot - Tūlīt.
Nomurminu un guļu tālāk. Kāds ienāk manā istabā.
Māte - Celies! Skolu nokavēsi!
Es - Labi jau labi, nevaig kliegt manās vārgajās ausīs un kāpēc mēs vispār pārcēlāmies?
Māte - Darbs, tas ir darbs
Māte atstāja mani vienu. Pēc tēva nāves viņa ir savādāka. Nav tā pati, bet cita. Aizgāju pie skapja un uzvilku kaut ko uz savu kaulaino augumu. Nu ko tad sveicināti manā neciešamajā dzīvē. Iegāju vannas istabā izmazgāju zobus un devos uz ārdurvīm pie sava bosa. Atvadījos no mātes un devos.

💋💋💋
Iegājusi bosa kabinetā. Viņš jau mani gaidīja. Vīrs kas būs un paliks mans tētis. Kā jau sākumā sacīju mans tēvs nomira, bet māte nezin kā viņš ir dzīvs un es to turu noslēpumā. Ka arī es nēsmu parasts cilvēks kā mēs viņus saucam par pasaulīgajiem. Mēs asam mednieki. Ēnu mednieki...  Mana māte arī, bet viņa par to nerunā un neko nesaka, viņa to ir pametusi.
Tēvs - sveika meitiņ!
Viņš ar smaidu nāca mani apskaut kā jau allaž tā dara.
Es - Ko tu gribēji?
Tēvs - Labi ka ieminējies. Lūdzu šeit ir dēmons kūru tev ir jānogalina un vēl kas ...lai tev veicas pirmajā dienā!
Es-paldies!
Aspkāvu tēti un gāju uz skolu, zinu ka esmu kādas pārs minūtes nokavējusi, bet man mācības ne īpaši pie sirds ir gājušas, jo īpaši pasaulīgo.

💋💋💋

Iegāju pa skolas durvīm pirms tam iegājusi direktores kabinetā.
Es - labdien!
Pieklauvējusi pie direktores kabineta durvīm.
Direktore - lūdzu!
Es- esmu jaunā skolniece un es vēlētos saņemt skolas piederošos piederumus.
Direktore - labi lūk šeit ir tavs stundu saraksts, grāmatas un dienasgrāmata kā arī skapīša atslēgas un kods.
Paņēmu no direktores mantas un uz reiz ieliku tos somā.
Es-paldies!
Izgāju no direktores kabinetā un devos uz klasi,  kur notiek pagaidāmā stunda. Pieklavēju pie klases durvīm un devos iekšā klasē.
Es- labdien!
Skolotāja - labdien tu būtu jaunā skolniece?
Es - jā..
Skoltāja - labi pastāsti par sevi
Es - Nu tā mani sauc Bella. Esmu pārcēlusies no Korejas tas iesākumā būtu vis.
Skoltāja - labi atrodi vietu un ej apsēdies. Tikmēr mēs klase turpinām iesākto!
Aizgāju uz vienīgo brīvo vietu kur sēdēja kāds puisis. Seju neredzēju,  bet varēja saprast kā tas ir viens no mūsējiem. Apsēdos solā un sakārtojos. Nepagāja min kad mani kāds sāka bakstīt.
Paskatījos uz bakstītāju. Uz brīdī man bija šoks ko ieraudzīju. Varu derēt ka izskatos tagad pēc izbijuša zaķa. Cilvēks ko vismazāk vēlējos satikt sēž man blakus.

Jimin - sirsniņ?
Viņš klusi aiz pārsteiguma prasīja.
Acīs man sariesās sāļas asaras. Viņš necerēja tevi satikt, bet tagad notika brīnums, tu sēdi viņa priekšā sveika un vesela.
Jimin - neraudi..
Viņš noslaucīja manas acis ar saviem īkšķiem.
Jimin - ak manu sirsniņ tu esi atpakaļ!
Viņš mani ievilka siltā apskāvienā kuram nevarēju pretoties ne reizi.
Jimin - piedod! ...dzirdi? Piedod man..
Izrāvos no viņa apskāviena un izskrēju no klases. Asarām acīs. Aizgāju līdz kādai palodzei un izlaidu savas emocījas. Jimin nesaprata, kas noticis, bet tev sāpēja katru reizi kad ieraudzīji viņu. Sāļās asaras triecās par maniem vaigiem viena pēc otras.