Nenodari to lūdzu man [Park Jimin ]

5.

Devāmies uz institūtu ar kājām. Visu ceļu viņš mēģināja mani pārliecināt kā nav vainīgs .

Institūta...

Iegājuši institūtā devāmies augšā uz savām istabām.
Jimin - sirsniņ es nēsmu vainīgs!
Viņš jau kuro reizi to teica .
Es - ej izgulies ...
Pieklusinātā balsī noteicu, jau domājot par to, viņu mazliet pagrūdu.
Jimin - var pie tevis?

Viņš skatījās uz mani ar savu jauko smaidu, bet to es centos ignorēt.
Es - es gribu palikt viena.
Uzgāju pa trepēm augšā pagriežoties pa kreisi un tālāk taisni pa gaiteni. Iegājusi istabā piegāju vannasistabā pie spoguļa. Skatoties uz savu atspulgu es atceros viņu. Viņa bija līdzīga man. Tumši mati, mazs augums, lielas skropstas un sārtas lūpas. Tāda kā es.
Gluži kā dvīnes.
Bet ne...
Paskatījos vēlreiz spogulī un izplūdu sāļās asarās. Nekas nav mainījies laika gaitā. Tikai atmiņas un asaras. Noslaucīju savas asaras, noskaloju seju. Piegāju pie skapja paņemot kādas brīvākas drēbes un ielīdu zem mīkstās segas. Maz netrūka, kad  jau aizmigu.

Pēc nepilnām 25 minūtēm.....

Kā jau parasti es murgoju un kliedzu pa naktīm tagad īpaši nekas nav mainījies. Es bļāvu pa visu savu istabu. Murgā būdama es nepēju koncentrēties uz apkārtējo vidi. Bet iekļaujos savā iztēlē. Kā tagad. Es kliedzu un raudu reizē. Sāp vis arī tur kur kādreiz nav sāpējis. Kāds atver durvis un lielā ātrumā iejoņo manā istabā. Kāds pienāk pie gultas un mani purina, jo ka jau kuro reizi kādam neesmu ļāvusi gulēt.
Jimin - sirsniņ cēlies...
Viņš izmisumā mani kratīja. Dzirdējusi balsi kuru kāroju vis vairāk. Atvēru acis un raudāju. Jimins iekļāva mani siltā apskāvienā.
Jimin - kšš,....kšš.
Viņš centās mani nomierināt. Radot apļveida kustības ap manu muguru un kaut ko klusi pie manas auss dziedot. Nespēju saprast ko tas nozīmē, bet tas nomierināja.
Jimin - man to reiz mamma dziedāja, kad biju maziņš un nevarēju iemigt.
Saprotot pakratīju galvu un piekļāvos viņa siltajam ķermenim tuvāk un iemigu.