Nenodari to lūdzu man [Park Jimin ]

12.

Izgāju ātrā solī gaitenī.
Kas ar mani notiek? Vai es tiešām dusmojos? Es viņu joprojām mīlu? Kas tas par uzdzevumu kuru es nedrīkstu zināt?
Staigāju pa gaiteni ar visādām domām. Apstājos pie tēva kabineta durvīm, dziļi jo dziļi ieelpoju un devos pie tēva. Ātri pieklauvēju un iegāju iekšā.
Tēvs - Bella, tev ar pārējiem bija jābūt skolā!
Viņš sāka.
Es - es tur aizbraucu nokavējot, bet man ir tādas aizdomas ka kāds ir savācis mammu un no kura laika es nedrīkstu zināt uzdevumus kurus tu uzdod puišiem?
Stabili ar visu nopietnību uzdevu  tēvam, jo manam tēvam nepatīk ja neievēro pret viņu cieņu.
Tēvs - meitiņ tas ir tevis pašas labā.
Es - un cik ilgi?
Tēvs - uz divām nedēļām.
Es - un man ir jādara visu viņu darbi?
Nesaskatīju jēgu darīt viņa darbus un par dažiem, jo īpaši. Praktiski neko nedara.
Tēvs - ja .... Vēl kas?
Es - Rebeka atkal ir slimnīcas spārnā. Saindējas ar krustojuma dēmona asinīm.
Tēvs - es jau teicu tam skuķim!!
Viņš iekliedzās un uzsita pa galda virsmu.
Tēvs turpināja - Lai mazāk uzturās ārpus institūta. A un lūdzu meitiņ dēmoni kuri šodien jānogalina.
Viņš iedeva tikai vienu lapu, kas man bija brīnums. Atvērusi kas šoreiz jānogalina. Man pārsteiguma dēļ nolija asaras.

Es - eesss to nedarīšu!!
Cenšoties savaldīt čukstus teicu tēvam.
Tēvs - nepieņemu atraidījumus takā lūdzu dari ko lieku.
Izskrēju ārā no kabineta skrējienā nepamanīju,  kur krītu un nokritu lejā pa kāpnēm. Saucu kādu neviens neatnāca. Piecēlos un skrēju ar sāpošo kāju ārā no institūta. Skrēju uz kādu blakus mežu. Visi zariņi skrāpēja manu ādu.

Nokļuvu līdz tam kokam, kur kādreiz spēlējamies, kad bijām mazi. Nemanot asaras lija pāri maniem vaigiem, lēnām gāju nu jau necilo vietiņu koks arī bija ļoti vecs un liels. Ka pat viņu saknes sniedza 140 centimetrus platuma un garumā nezin, cik metrus. Aizgāju pie koka un lēnām ar asarām acīs apsēdos uz tām saknēm.
Es - kāpēc?
Čukstēju sev. Nepamanīju ka mani ceļi ir tuvi jo tuvu pievilkti klāt.
??? - sveika.
Dzirdēju sen nedzirdēto samtaino balsi otrupus kokam.
Es - Bambam!?
Joprojām čukstēju, cenšoties savaldīt asaras, kas lauzās no maniem acu plakstiņiem.
Beidzot viņš iznāca priekšā un skatījās uz mani ar dziļu skatienu, kuru nespēju izprast.

Bambam - Bella.. Tu man pietrūki!
Viņš man uzsmaidīja un gribēja apskaut.
Es - nenāc man klāt!!!
Uzkliedzu draugam grasoties asarām izlauzties.
Bambam - veco laiku apskāviens?
Viņš uz mani skatījās ar savām kucēnu acīm. Kuras ir tik jaukas, kurām nevar ateik.
Es - Bambam tas bija agrāk.
Lēnām piecēlos un pēdējo reizi ieskatījos lapiņā kuru man iedeva tēvs.
Es - tu man apsolīji, ka nepametīsi pat tad, kad tēvs bija uz nāves gultas! (atceraties ka viņš nav nemaz miris, tas ir tikai viņu draugu un mammas acīs, lai viņa var dzīvot divējādi. Gan kā pasulīgais, gan kā ēnu mednieks) Bambam tu man apsolīji!!
Es pie pēdējā vārda sabruku un nokritu sūnās.

Autora skata punkts.

Bambam centās iet pie tevis, bet viņam bija bail.
Viņš lēnām nāca uz tavu pusi un gribēja ko teikt, bet vārdi iestrēga viņa mutē. Viņam bija žēl tevis un pat uz brīdi aizmirsa tevi nogalināt, jo tāpat kā tev viņam lika tevi nogalināt. Mazu, nevainīgu ziediņu. Kā tu.

Tavs skata punkts...

Lēnām piecēlos no sūnām un piegāju pie Bambam.
Es - tu man pietrūki, bet ir viens bet. Man jādara tas kas ēnu medniecei pienākas.
Bambam - es to nemaz negribu.
Viņš centās taisnoties.