Nenodari to lūdzu man [Park Jimin ]

21

Pamodos tumšā telpā. Līdzīgi cietumam nekur nevar izkļūt un pretī kādas dzelžainas durvis. Mēģinu pakustēties rokas iesāpas ļoti itkā tevi turētu savažotu ne tikai ar ķēdi, bet arī ar ērkšķiem. Tālumā bija kāda drēbju čupa. Kura samestas nekustīgi lupatas. Sienas un grīda bija aukstas. Uz grīdas ir neērti sēdēt, dibens stīvs. Kāds nepazīstams stāvs ienāca necilajā telpā. Kur apgaismojums ik pa brīdim izdzisa.
??? - Skatos ka esi pamodusies.
Kāda gados veca sieviete, kas ma liekas bija, kāds dēmons. Tā aura ko viņa izstaroja bija šaušalīga. Mazliet pabīdījos uz sienas pusi.
Es - Ko es šeit daru?
Mazliet bailīgi prasīju.
??? - khe khe tu? Esi šeit, lai man būtu vieglāk atrast tavus pakalpiņus. Kā piemēram Jungkook, Kris un Jimin.
Es - viņi nav nekādi mani pakalpiņi!!!!
Uzkliedzu centšoties izlausties no važām kuras man bija apkārt ķermenim. Vis tik nežēlīgi sāpēja.
??? - var jau būt, bet kad viņi uzzinās nāks kā sisti pēc tevis.
Viņa smējās pretīgi skaļā vaļa balsī.
Es - viņi nenāks...
Ļoti cerēju, ka viņi nenāks.
??? - vai esi tik pārliecināta?
Es - es.... Es....
??? - redzi saulīt viņi atnāks.
Viņa pieliecās pie manis un aizskāra manu zodu ar savām raupjajām rokām.
??? - tad tik sāksies īstā jautrība.
Es - Jautrība?
Viņa pagrieza sāpīgi manu zodu un piecēlās.
??? - ja. ... kad viņi cīnīsies un sapratīs ka ir lamatās. Tāpat kā tu. Viņi centīsies tik ārā, bet tas jau būs par vēlu. Viņi ir tikpat naivi kā tu.
Es - tu maldies... Rūkti...
??? - ak saulīt tu esi te, ne es...
Es - ... Viņi neatnāks...
Kaut dziļi sirdī cerēju ka viņi atnāks. Viņa izgāja no telpas un atstāja mani te. Cenotos no važām izpausties, bet ko vienīgi jūtu ka kas tek un paliek slapjš un ļoti smeldza rokas un kājas kuras par brīnumu arī bija savažotas.
Es - es netikšu ārā!!!
Iekliedzos sāpes nepamanīju kā manās asaras arī līst kā upes.
??? - no šejienes nav iespējams tik ārā.
Kaut kāda stūrī kāds runāja.
Es - kā to saprast?
??? - tu esi savažota trakāk...... tu netiksi prom no šejienes.
Es - tu saki?
Ieraudzīju kādu gaismu. Centos izlausties klusi, klusāk par peli un vēju,  kas tālumā bija dzirdēts. Rokas ļoti sāpēja. Centos ar visiem saviem spēkiem tik prom.
??? - ko tu dari?
Es- cik ilgi tu esi šeit un par ko?
Ķimirējoties ārā no važām.
??? - par sadarbošanos ar Greisu.
Vēl brītiņu Ķimirējos gar važām un spruk manas rokas tika ārā. Ķēdes krītot tikai atskanēja pa visu telpu. Paskatoties manas rokas bija vienās asinīs. Ar rokām mazliet saplēsu kleitiņas apakšu tik daudz lai nosegtu manu pakaļu. Noplēsto audumu uzsēju uz savainotajām  rokām, kad to biju izdarījusi sāku atbrīvot kājas no ķēdēm.
Tas bija viekāršāk nekā ar rokām.
??? - ko tu dari?
Viņš nezin par ko satraucies jautāja.
Es - es par sevi...
??? - es nezinu kas tu esi, bet viņa ir stiprāka par tevi!
Viņš jau kliedza uz mani. Atraisījusi kājas no važām. Tās tik noskadināja. Vēl tik atlika pēdējā. Ap manu vidukli. Tas bija pagrūtāk, jo kad centos viņas iedūrās manā viduklī. Centos nekliegt sāpes un izkļūt no tām ārā. Vēl mazliet. Mazliet.
.
.
Ir.
Tiku ārā. Smagi elpoju, jo kleitiņa bija sarkanāka par sarkanu. Kāds nāca uz šo pusi. Piecēlos un pieskrēju pie durvīm. Atvēra kāds durvis ātri jārīkojas. Izlēcu stāvam virsū un ar brīvu roku izņēmu no veidotās copes matadatu, kur mani garie tumšie mati nokrita gar muguru. Rokā, kur man bija nu jau matadata dūru sievietei. Kura meta mani pret sienu, pārvērtās savā īstajā izskatā. Ar matadatu, cik nu varēju dūru viņai līdz es viņai centos iemest viņas lielajā vaļa mutē.
Kurš iesprūda  elpvadā, viņa centās elpot, bet drīz vien viņa sāka mirgot un pazuda smalkos putekļos.
Pieskrēju pie vīra,  kurš runāja ar mani.
??? - ej labāk man būs vis labi.
Viņš centās smaidīt no šoka.
Es - es jūs te neatstāšu!!
??? - es tāpat neizdzīvošu palaid labāk mani.
Viņš centās ar rokām mani dzīt prom.
Es - ko jūs muļķojaties.
??? - ej !
Viņš mani pagrūda tik stipri kā nokritu pie zemes. Man visas vietas šausmīgi iesāpējās ka iekliedzos sāpes. Lēnām piecēlos un devos ārā. Matadata arī bija pazudusi līdz ar sievišķi. Gāju uzmanīgi ārā. Skatījos kādas piecas reizes uz visām pusēm. Skrēju ārā pa gaiteņiem, līdz atradu durvis kuras bija aizslēgtas. Kāds nāca uz manu pusi. Centos ātri tas atvērt,  rokas vēl vairāk sāka asiņot. Būšu zaudējusi daudz asiņu. Atvēru līdz ar pēdējiem spēkiem un skrēju ārā no cietuma. Pretī man stāvēja kāds žogs. Agh. Kā man viņi riebjas. Cenots vēl paskriet, bet kājas man neparko negribēja skriet. Tikusi līdz sienai. Pa tām durvīm pa kurām es izskrēju nāca vairāki atstumtie. Centos ar savām sāpigajām kājām un pārējo uzrāpties augšā. Saņēmu pēdējos spekus un veikli uzrāpos augšā un lecu lejā,  otrajā pusē. Mīksti piezemējusies skrēju caur mežu prom. Tiku pie kāda strauta. Mazliet atpūtos pie tā nomazgājot asinis un mazliet padzerot ūdeni. Uzsāku atkal sriet. Bija jau satumsis man jātiek tur. Skrēju, caur vis visādiem koku sprostiem ko viņi man sastādīja. Skrēju.
.
.
.
Skrēju
.
.
.
Skrēju
.
.
.
Izskrēju ārā no meža uz kāda lielā ceļa.