Nenodari to lūdzu man [Park Jimin ]

22

Apskatījos, kur atrados un devos uz priekšu,  meklējot taciņu uz ezeru. Tūlīt mēness būs augšā man jāpasteidzas. Skrēju un atradu taciņu, kas veda taisni uz ezeru. Skrēju pa taciņu taisni. Pāspējot ieskriet koku zaros. Skrēju tālāk uz ezeru un drīz arī tas bija manā acu priekšā, pie tā stāvot kādam stāvam.
Gāju uz to pusi. Ieraudzījis mani Kris nāca uz manu pusi.
Kris - domāju ka neatnāksi.
Viņš nopētīja manu augumu.
Kris - kas tev notika?
Viņš gribēja mani pārbaudīt, bet es ar rokām rādīju, lai netuvojas man klāt.
Gāju uz ūdens pusi.
Es - mani sagūstija, bet bez šīm netikt prom un netaisos ar citu dzīvībām riskēt.
Noteicu skatoties ūdenī uz savu atspulgu. Kurš nu jau bija jaunās retās.
Es  - vispār par ko gribēji runāt?
Ķēros pie lietas. 
Kris - labāk apsēdies.
Viņš nākot uz manu pusi ar rokām centās apsēdināt.
Es - es labāk pastāvēšu.
Noteicu.
Kris - kā vēlies. Tātad ir kas tāds, ko tu nezini. Jau rudenī, kad mēs ar Kiru pirmo reizi satikāmies, viņa bija savādāka. Viņa runāja ar sevi un darīja daudz ko tādu, ko ēnu mednieki nedara. Ik nakti viņa pameta kopmītnēs kurās viņa uzturējās un devās uz šo vietu. Vienu reizi viņu izsekoju. Viņa pie ūdens ar stellu kaut ko cītīgi vilka un pie sevis teica kādus vārdus.
Veni, veni
i exspectabat tibi luna,
candidus Lector magnanimus,
ut hodie
Veni, veni
Hodie spiritus sanctus,
Expectabam noctesque diesque. veni, veni
Sakot un darot to rūnas iemirdzējās. Pārs sekundes vis palika auksts, viņas mati šūpojas lēni. Viņa nebija vairs viena, bet blakus stāvēja kāds stāvs līdzīgs no instūta vienam puisim.
Es- koa?
Nesaprašanā mana seja palika divreiz bālāka.
Kris - Pirms Kira viņu izsauca, viņš pirms pāris mēnešiem atpakaļ iekļuva šausmīgā avārijā.
Es - kā viņš izskatījās, ja jau viņš ir no instūta.
Kris - viņam ir eņģeļa smaids, dažreiz viņš izskatās pēc eņģeļa.
Pag, gadījumā viņš nerunā par Hobie?
Es - sapratu.
Piecēlos un grasījos iet prom.
Kris - ko tu domā darīt?
Es - atstāj visu manā ziņā.
Un aizskrēju prom no viņa acu skata. Skrēju uz instūtu.
.
.
.
Atvēru klusi durvis, gāju tai iekšā. Gāju pa taisno uz tēva kabinetu.
Pieklauvēju pie tām.
??? - iekšā!
Atvēru durvis un iegāju iekšā.
Tēvs - ak dievs!  Meitiņ vis labi?
Es - ja.. . Var aiziet pie grāmatu skapja?
Tēvs - jā droši.
Ignorējot viņu devos pie lielā grāmata skapja un meklēju kādu  grāmatu.
Es - kādas rūnas izmantoja Kira?
Tēvs - priekš kā tev to vaig?
Viņš nesaprašanā prasīja un pievērsās saviem darbiem.
Meklēju brītiņu grāmatu līdz atradu īsto grāmatu. Katrā lappusē bija kāda rūna.
Es - man ir aizdomas no kā viņa mira.
Šķirstīju grāmatu. Tik ilgi līdz atradu ko man vajadzēja.
Es - atradu.
Tēvs nāca uz manu pusi un skatījās grāmatā kuru turēju rokā.
Tēvs - nezināju ka tāda rūna arī ir šai grāmatā.
Viņš izbrīnīts teica.
Es - pret ko tā ir?
Tēvs - precīzāk būtu par ko tā ir? Tā ir garu izsaukšanas rūna Dranuls.
Es - kādēļ viņu sauc Dranuls?
Tēvs - Viņš mirst un atdzīvojas citos ķermeņos, kādās smagās avārijās.
Es - cik ilgi ir Hobie?
Tēvs - viņš šeit līdz ar pārējiem puišiem. Kas jau aizmirsi?
Es - ne, bet Kirs stāstīja kā viņš tas Dranuls ir bījis līdzīgs Hobi.
Tēvs - viņš drīz nāks ar savu armiju.
Viņš čukstēja.
Es - tēv, kas par armiju?
Tēvs - Dranula armija, pazudušo dvēseļu armija. Visa pazemju valstība.
Es - un ko mēs varam darīt?
Tēvs - nosūtīšu ziņu puišiem, tu pa to laiku ej sakopies un pārbaudi pārējo stāvokli. Neaizmirsti ka tev ir vairāki pienākumi.
Es - zinu.
Aizvēru grāmatu un gāju prom no kabineta.
.
.
.
Iegāju savā istabā un devos pa taisno uz dušu mazgāt sarkanos pleķus un novilkt šo kleitu. Kura jau bija pielipusi un sakaltusi pie manas ādas dēļ asinīm.
Atsēju lēnām saplēsto audumu kas bija man uz manām rokām. Mazliet papētīju savas sadurtās rokas. Novilku kleitiņu un iegāju vēsā dūšā.
Nomazgāju savu asiņaino ādu un pēc tam savus matus.
Pēc 20 min ilgas mazgāšanās,  noslaucīju savu slapjo ķermeni un meklēju pa skapi ko brīvu uzvilkt.
Pirms tam ar stellu izdziedējot un uzliekot aizsardzības rūnas. Atradu skapī neitrālu sarkanu kleitiņu.

Varbūt nav arī nekas īpaši brīvs, bet kā ēnu medneicei tīri normāls. Piegāju pie skapja pēc stellas kuru pirms brīža noliku un pātagas ja gadījumā kāds uzbrūk. Pātaga saskārās ar manu plaukstu  ir kā otro reizi pamosties no jauna.

Uzvilku garos zābakus, kur paslēpt stellu un pātagu. Uzliku neitrālu makeup. Gatava atstāju istabu un gāju darīt savus darbus.

Ceru ka ilgi negaidījāt daļu. Ceru ka patīk čabulīši. 😘😘😘