Kritušais Eņģelis [Jimin ] (Labošanā)

37.daļa:Pilī

Mani kaut kas vilka uz augšu. Nezinu cik ilgi es lidoju. Manu prāt kādas 3 stundas. Brūces lēnām dzīst. Drēbes paspējušas izžūt. Beidzot es laidos zemē pie kādas izcilas lielas mājas vai nu pilis. Enerģijas lauks vilka mani iekšā pilī.

Enerģijas lauks mani nosēdināja vienā no dīvāniem.
- sveika tu laikam esi Klēra? Es esmu Dionisijs.
Es - ja, jums ir ļoti izsmalcināts pils dizains.
Dionisijs - redzu ka zināt arī pa pilīm.
Es - ja sāku mācīties ,bet mācības pametu ,jo sapratu ka tas nav man. Tātad ko es šeit daru? Es būtu pati ieradusies.
Dionisijs - es novērtēju tavus pūliņus,bet tevi izseko daudzi nevēlami viešņas.
Es - kāpēc?
Dionisijs - to es nevaru tev pateikt nēsu saskāries ar ko tādu tāpēc varu mēģināt tev palīdzēt.
Es - Kas es esmu kā mani vajā un cenšas atņemt ko mīlu. Sākumā dēlu pēc tam Garielu es nespēju to izturēt.
Manas acis palika slapjas. Noslaucīju asaras.
Dionisijs - Starp citu mēs meklējām dažus labus cīnītājus, jo kāds grib izjaukt mieru virs zemes.
Es - tātad tas skar visus pārdabiskos radījumus.
Dionisijs - ja tagad nāc līdzi man tev kas jāparāda. Savādāk nezini pat ko ir runa.
Sekoju viņam līdzi pa pēdām. Līdz nonācām kādā telpā tikai šoreiz viņš bija līdzīga milzīgai bibliotēkai.

Es - te vis būs tik milzīgs?
Aiz pārsteiguma jautāju.
Dionisijs - nāc!
Viņš gāja pie kāda skapja kur atradās grieķu valodā kādas grāmatas. Viņš izņēma vienu un to atšķīra un deva man to lasīt. Tas bija pareģojums, bet kāpēc man tieši tas ir jālasa.
Ópos i profiteía léei óti kápoios tha férei tin eiríni sti gi kai na afísei kápoion thélete dystychía megáli katastrofí dystychía. Vis to dikaíoma na exafanisteí, to prásino tha pethánoun.
(Tā kā pareģojums vēsta ka kāds nesīs  mieru uz zemes un ka arī kāds vēlēsies postu lielu postu iznīcību. Vis labais pazudīs, zaļais iznīks.)
Ātri pārlaidu acis lappusēm.
Es - un kāds tur sakars ar mani?
- tāds ka tu mīļā esi zemes aizstāve.
Izdzirdēju sev aizmuguras sen nedzirdētu balsi kura man ļoti pietrūka. Paskatījos uz aizmuguri un tur viņa stāvēja sveika un vesela. Manā priekšā.
Es - Kaķa?(domāts kā vārds.)
Ketrīna - Ja tā esmu es Emīlij .
Es - lūdzu nesauc mani tā.
Man acis saskrējās asaras uzdevos apskaut savu labāko draudzeni.
Es - es domāju kad esi mirusi.
Katrīna - man nebija izvēles un tagad esi pareģojums.
Es - tas nav iespējams.
Nogāju no viņas nost.
Katrīna - sākumā domāju ka es esu pareģojums, bet ieraugot tevi. Tu.
Es - skaidrs bet tev piestāv jaunais izskats.
Ketrīna - tu dižko nēsi mainījusies.
Es - es esu es. Tu esi daudz brīnumaināka , ka arī es priecājos tevi satikt.
Ketrīna - es tevi arī. Vampīrīt vari paskatīties vai nav atbraukuši ciemiņi.
Viņa piegāja pie Dionisija un uzlika savas lūpas uz viņa. Abi atrāvušies. Ketrīna nāca atpakaļ uz manu pusi.
Es - Viņš ir tavs puisis?
Pārsteigumā prasīju draudzenei.
Ketrīna - tā varētu teikt. Tu jau kādu atradi?
Es - diemžēl jā,bet jūs abi mani aizvilkāt no mājām kad mans vampīrīts gandrīz sakāvās. Ar Hobi.
Ketrīna - ar Hobi?
Es - ja maz ķīviņš sanāca.
Staigājoties pa lielo pili runājam.
Ketrīna - un par ko?
Es - nezinu mani atslēdzināja ,bet tikai pēc tam Hobi manu zaķi gandrīz būtu nožņaudzis.
Ketrīna - tev gan jautri iet.
Viņa pasmejas par maniem saucamajiem piedzīvojumiem un uzvedās kā mana labākā draudzene ne kā princese.
Es - tad kā pašai iet?
Ketrīna - Mani vecāki nau mani vecāki bet varenākie  Dievi. Satiku savu bijušo kuru nācās sūtīt uz elli ar viņa draudzenīti.
Es - nu gan...