Kritušais Eņģelis [Jimin ] (Labošanā)

9 daļa : pagātne

Jungkook - Man ir jautājums?
Es - labi kāds?
Jungkook - vai tu esi Emīlija Freja?
Kluseju.
Jungkook - atbildi!
Es - nesauc mani tā nekad! Tas vārds ir gājis no slikta cilvēka mutes... (ja kadū sauc tai vārdā tad lūdzu neuztveriet to kā apvainojumu)
Jungkook - tavs tēvs ir....
Es - viņš nau cienīgs tā vārda nesējs un nekad arī nebūs.
Jungkook - ļauj man pabeigt.... E-s  esu tavs     brālis..
Es - mans brālis kuru es mīlēju tās monstrs paņēma pie sevis.
Jungkook - tas monstrs mani izaudzināja!
Viņš man uzkliedza.
Es - bet mani jau 13 gadu vecumā taisījās sadedzināt ...ko tu par to teiksi?
Jungkook acis varēja redzēt pārsteigumu.
Jungkook - es nezināju...viņš teica ka tu esi kliegusi no sāpēm ,ka tu nokritu no jumta.
Es - es biju kliegusi no sāpēm, jo viņš man sita unnn t-a-d taisijās man to izdarīt.
Izplūdu asarās pēc pēdējā vārda. Tas bija un palika atmiņā.
Es - un tad es zaudēju visu tevi un mammu, bet tēvu   ienīdu visos sirds dziļumos. Māte aizsargājot mani, viņš v-i-ņ-š nogalināja māti un aizgāja uz tavu istabu domāju ka viņš tevi  ir nogalinās un joprojām tā domāju. Es esu pie visa vainīga... Mmmaaan vvaaajjaaadzeja mirt.
Jungkook - tā nau tava vaina.. Dzirdi!
Jungkook pienāca pie manis un ievilka siltā apskāvienā. Kuru necerēju vēl kādu dienu piedzīvot.
Es - vari mani atstāt vienu?
Jungkook - labi pateikšu Jimin ka vis kārtībā...
Es - labi un lūdzu nesaki viņam par to, gan jau pati kaut kad viņam pateikšu.
Jungkook - labi
Paliku viena apsēdos pie tā paša koka pie kura es izlēju savas asaras. Nu ko esam palikuši tikai es un mana dzīve ar šo koku.

&&&
Gulēju savā gultā līdz kāds mani pieceļ no tās. Pavēru acis ,tas bija mans nožēlojamais tēvs.
- nu ko meitiņ laiks maksāt!
Viņš iesmējās ar saviem šķebinošajiem smiekliem.
Es - ko tu ar mani darīsi?
Pārbijusies jautāju.
- tad redzēsi.
Viņam atkal bija tas ļaunais smīns un lūpām.
Viņš mani izveda laukā kur dega kāds liels ugunskurs un uz turieni mani veda.
Es - laid vaļā!
Situ viņam bet viņš man iesita ar roku pa seju, ignorēju sāpes atkal viņam iesitu. Tēvs man iesita tā kā es paliku pie zemes.
- redzi tu pati sev nodari sāpes
Es - ne tu!?!
māte - laid Vitālij , Emīliju! Ko viņa tev ir izdarījusi?
- ai Rasminda, bet viņai nau lemts dzīvot .
Māte - tad man nau lemts tevi mīlēt .
Tēvs piegāja pie manas mātes un
- atkārto!
Es- ne mam! Neeee (raudāju)
Māte - man nau lemts mīlēt tādu briesmoni.. Ka tu !
Pēdējos vārdus viņa pateica viņam sejā.
Tēvs paņēma zobenu un viņu nodūra.. Tie bija viņas pēdējie vārdi no mātes mutes.
Es - neeeeeee!!!
Aizskrēju pie nu jau mirušas mātes un raudāju par viņu. Tēvu arī neredzēju tuvumā tāpēc secināju ka viņš ir pie brāļa. Aizskrēju uz brāļa istabu neviena tur nebija bet uz gultas stāvēja zīmīte. Piegāju pie viņas klāt un sāku lasīt. Tikai ne to.

Sveika Emīlij ...
Ceru ka priecājies ko esi izdarījusi. Neuztraucies par tevi es nesu aizmirsis. Gan jau tevi atradīšu.
Un brāli tu arī vairs neredzēsi ,jo viņš ir.... Miris...

Papus...

Neēeeeeeeeeeeeee !!! ne esu zaudējusi visu... Tā ir tikai mana vaina.. Asaras plūda straumes viena pēc otras un neprasījās apstāties.

&&&

Atgriežamies tagadnē. Skatījos tāluma cerot ieraudzīt kaut ko. Saka palikt vēss . Piecēlos un devos atpakaļ . Iegāju iekšā noģērbu virsdrēbes un devos uz virtuvi. Padzert tēju. Pie galda sēdēja vientuļš Tea malkojot kafiju.
Es - kaut kas noticis?
Tea - ja... Nespēju saprast kādēļ tu Kristoferu nesauc par tēvu..
Es - tas ir sarežģīti.... Ja to tu uzzinātu tu nožēlotu kādēļ to pajautāji. Tāpat es neko neteikšu tā tas ir pārāk sāpīgi kā arī tu to zini.
Tea - labi.. Ejam paskatīties ko pārējie dara?
Es - notiekti.
Tea - un kas notiek starp tevi un Jimin?
Viņš smīnēdams man jautāja.
Es - viņš ir jauks un forš ,bet man ir bail.
Tea - nebaidies, dzīvo...
Es - labi... Sapņotāj ejam patraucēt ..
Ļauni pie sevis pasmaidīju.