hello. iespējams, ka daļas var būt ar ļoti daudz tādiem kā pārtraukumiem. es vienkārši cenšos rakstīt tikai to, kad Damians ir ar Anastasiju. protams, būs jauni varoņi un tad tur arī nedaudz pamainīsies, bet stāsts ir par viņiem, un es nevēlos lieki rakstīt lietas, kuras var uzzināt, rakstot tikai par viņiem.
Jauku lasīšanu!
-K.
Es jau atkal sēdēju skolas solā, un centos atcerēties skolotājas teikto. Runājot par tēvu, man tika uzlikts mājas arests, un tēvs bija ļoti vīlies manī. Es arī biju sevī vīlusies. Miglaini atceros to dienu. Nopūtos. Kā es varēju sev vispār ļaut ielikt rokās alkoholisku dzērienu. Šķita, ka, atbraucot atpakaļ no vasaras brīvlaika, es biju sapratusi, kas man ir vajadzīgs. Ienīstu sevi par to, ka atslābinājos.
-Damians un Anastasija.- Psiholoģijas skolotāja ierunājās. Jā, mums skolā arī pasniedza šo priekšmetu. Apjuku, nesaprotot, kas notiek. Es neko nevēlējos saistītu ar Damianu. Pilnībā neko. Šī skolotāja šķiet, ka redzēja, ka ienīdām viens otru, tāpēc tā izdarīja. Viņa vienmēr saka, ka naidu nevajagot pasaulē un problēmas vienmēr varot atrisināt komunicējot. Stulbības. Šķiet, ka viņa bija visus klasesbiedrus tā sadalījusi. Tagad saprotu, kāpēc pirms nedēļas mums bija maziņa aptauja par to, ko mēs domājam par klasi, ar kuriem mums nav tik labas attiecības un ar ko ir. Ja godīgi Damianu varēja salikt ar jebkuru cilvēku no šīs klases, visi viņu ienīda.
-Jums ar šo cilvēku ir jāizveido emocionāla saikne. Jāiepazīst viens otrs. Vajag savu naidu atstāt malā un iepazīt cilvēku pa īstam, jo varbūt viņš nav tik slikts kā liekas.- Šai skolotājai kaut kas nav kārtībā ar galvu, man tā šķiet. Viņa varbūt ir salasījusies romānus, kur ienaidnieki kļūst par mīlniekiem. Tīrākais murgs.
Damians apsēdās man blakus. Es pat nevēlējos uz viņu skatīties. Noskanēja zvans, un es piecēlos.
-Jauku dienu!- Skolotāja iesaucās. Ironiski. Izgāju no klases.
-Anastasij!- Mans vārds skanēja pretīgi no viņa mutes. Apstājos un pagriezos. Labāk būtu turpinājusi iet tālāk.
-Ko?-
-Tātad tu mani ienīsti, ja?- Damians pasmīnēja. Jā, es viņu ienīstu ar visu savu sirdi.
-To ir tik grūti pamanīt?- Ar roku izgāju caur matiem.
-Vienkārši man tā nešķiet. Nu, tas, ka tu mani ienīsti.- Damians pienāca man tuvāk. Par tuvu. Paraudzījos viņa acīs. Tajās iespīdēja saule. Puiša tumšās acis vairs nešķita tik mistēriskas. Viņas likās tik skaistas. Vai kāds ir apbrīnojis manas acis kā es apbrīnoju Damiana? Ievilku elpu. Es nedrīkstu tā domāt. Iesmējos.
-Tu esi tāds egoists. Es ieskrieties, Damian!- Atkāpos un pagriezos.
---
-Anastasij! Pie tevis kāds ir atnācis!- Tēva balss izskanēja pa māju. Noliku datoru malā un piecēlos. Notipināju lejā pa kāpnēm. Ieraudzīju dīvānā sēžam Damianu.
-Ej prom. Es nevēlos tevi redzēt.- Es cenšos vairs neklusēt, man ir par sevi jāpastāv. Damians jau ir pārāk daudz mani kontrolējis pa šīm dažām dienām.
-Anastasij, ievēro manieres. Damians arī tevi bija atvedis mājās sveiku un veselu, paldies par to.- Damians nolieca galvu, it kā sakot "lūdzu". Tajā dienā, kad Damians mani atveda, viņš uzreiz aizbrauca prom, viņš nerunāja ar manu tēvu, tādēļ laikam bija atnācis. -Vismaz kādam es varu savu nedisciplinēto meitu uzticēt.-
-Tēvs...tu dzirdi, ko tu runā? Uzticēties Damianam?- Iesmējos. Es nevēlējos vairs neko klausīties, pagriezos un devos uz savu istabu. Nonācu istabā un iesēdos gultā, ar muguru atspiežoties pret sienu.
