Attaisīju acis. Atcerējos gandrīz visu, kas notika vakar. Daži momenti bija tukša bilde. Nopūtos. Paskatījos uz Damianu, kurš bija ar muguru pret mani. Man ir jātiek prom pirms puisim pamostas. Klusītiņām piecēlos kājās. Sāku iet uz durvju pusi, kuras attaisīju vaļā un aši izskrēju ārā no Damiana istabas, aiztaisot durvis. Ievilku elpu. Pie istabas durvīm stāvēja manas kurpes, kuras aši paņēmu. Sāku kāpt lejā pa kāpnēm. Izdzirdēju Damiana mammu rosāmies oa virtuvi. Ak nē.
-Tur jau atkal kāda meitene.- Dzirdēju viņu čukstot. -Nāc lejā! Iedosim tev brokastis un varēsi doties.-
Es nedomāju, ka viņi būs te. Tāds nebija mans plāns. Es vēlējos tikai pazust. Ātri izskriet no viņa mājas. Viņam ir kādas citas durvis šeit? Ievilku dziļu elpu un sāku doties lejā.
-Labrīt!- Pasmaidīju. Viņu sejās parādijās izbrīna. -Ja nu kas es ar jūsu dēlu neguļu. Es neesmu tik zemu kritusi.- Uzreiz metos sevi attaisnot. Damiana mamma iesmējās.
-Vēlies pankūkas?-
-No tām es nekad neatteikšos.- Pasmaidīju un devos uz viņu pusi, apsēžoties pie galda. Nometu kurpes blakus sev. Paņēmu dažas pankūmas un uzliku uz šķīvja, kura tika man iedota. -Jūs varētu mani aizvest uz skolu?-
-Damians drīz modīsies, tad jau aizvedīs. Tev nevajadzētu sākumā uz mājām?-
-Iespējams, bet domāju, ka mans tētis pārprastu, jo viņš domā, ka esmu pie Gabrielas.- Nokodu gabalu no pankūkas. Damiana mamma pasmaidīja.
-Ak, tā!- Tas laikam izklausījās nepareizi.
-Labi, es atzīšos. Mēs ar Gabrielu aizgājām uz ballīti atkal, Damians mani no turienes savāca.- Nopūtos. -Lūdzu, ne vārda manam tēvam, es jau tā esmu nedaudz nepatikšanās.-
-Labi, sarunāts!- Damiana tēvs skatijās telefonā. -Tavs tēvs ir darbā, varēsi aizbraukt uz mājām.-
-Liels paldies!-
---
-Tu vari ātrāk savākties? Mēs jau tā kavējam divas minūtes.- Damians ārpus istabas bļāva. Idiots. Novilku kreklu un nometu to uz grīdas. Es nevēlējos šo vilkt. Neapmierināti nopūtos.
-Atšujies!- Durvis attaisījās. -Damian! Es esmu krūšturī.- Paķēru pirmo kreklu un pieliku to pie savām krūtīm, lai tās paslēptu. Puisis mani appētīja.
-Lellīt, tu domā, ka es neesmu krūtis redzējis?- Viņš pasmīnēja. Iemetu viņam ar to kreklu, kas aizklāja manas krūtis. Damians novaldījās un novērsa skatienu no manis. Viņam ir arī paškontrole? -Vēlējos pateikt, ka tavs tēvs atbrauks drošvien pēc kādām desmit minūtēm.- Puisis manu kreklu iemeta gultā.
-Labi, es ātri!- Damians aiztaisīja durvis. Paņēmu vienu no melnajiem krekliem un uzvilku to. Paķēru grāmatas un tās sametu somā. Pieskrēju pie spoguļa. Paņēmu smaržas un sasmaržojos. Pasmaidīju. Varbūt Damians nav tik slikts kā liekas, bet tikai kā draugs. Es negrasos jebkādā citā veidā saistīties ar šo puisi. Man pašai sāpēs un man tas nepatīk. Damians nav domāts attiecībām.
-Beidzot!- Puisis iesaucās, kad attaisījās durvis. Iesitu viņam pa plecu. Noskrējām lejā un iekāpām mašīnā.
Ceļš līdz skolai neaizņēma daudz. Kad mašīna apstājās, es ātrā solī devos uz skolu, sākumā izkāpjot no mašīnas.
-Pat mani nepagaidi. Nejauki.- Dzirdēju Damiana vārdus. Man viņu būtu jāgaida? Ja mēs abi atnāksim uz klasi, tad visi pārpratīs, jo mēs ieradīsimies kopā. Tas man noteikti, ka nav vajadzīgs. Pat nepamanīju, ka domājot palēlināju savu tempu, un Damians man jau atradās blakus. -Paldies, lellīt.-
