Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

17. nodaļa

Koncerta telpa nebija ļoti liela, bet tajā pietika vietas visiem, kas bija atnākuši. Apkārt esošie jaunieši smaržoja pēc sviedriem un alkohola. Starp grupām bija vajadzība iziet uzelpot svaigu gaisu, kas protams nebija svaigs, jo ap ieeju bija savākušies jaunieši, kas izmantoja iespēju lai uzpīpētu. Protams šo uzpīpēšanas iespēju izmantoja arī Pēteris, bet es pāris reižu atteicos. Kādā no pirmajām cigarešu pauzēm, pie Pētera pienāca nedaudz vecāka izskata meitene un uzrunāja viņu. 

"Čau, Pēteri!" Viņa izklausījās gan ļoti priecīga, gan ļoti mierīga vienlaicīgi, "es zinu ka tev ir šķiltavas." 

"Ir, bet es zinu ka tu neatdosi."

"Nē es šoreiz aizdedzināšu cigareti un tad tev atdošu, apsolu. Varēsi pastāvēt blakus," no viņas klātbūtnes vien varēja justies daudz mierīgāk. Viņas balss bija pietiekami skaļa, lai to varētu labi sadzirdēt, un viņas vārdus nevarēja pārprast. Diez vai tā bija tabaka, kas bija viņas cigaretē, bet neviens par to nelikās ne zinis. Ik pa brīdim mēs iegājām atpakaļ, lai paklausītos, kas skan, bet lielāka tusēšana bija pie ieejas. Drīz bija jādodas atpakaļ iekšā, lai dzirdētu pēdējo grupu un Pēteris pārbaudīja savas kabatas un konstatēja ka meitene nav atdevusi atpakaļ viņa šķiltavas. 

"Sandra, tu man neatdevi šķiltavas." 

"Atdevu," viņa nedaudz parakājoties pa kabatām atbildēja. 

"Nu neatdevi. Pēc koncerta atdosi, kad būsi skaidrā."

Es sekoju viņam atpakaļ uz "koncertzāli", lai noklausītos Kā spēlē Dāvis ar savu grupu, kuri spēlēja pēdējie. Cilvēku sviedru smaržai pievienojās arī tabakas aromāts, un visi cilvēki bija saspiedušies pūlī, kas pēc sajūtām vairāk atgādināja lielu bariņu. Kamēr Dāvis spēlēja, pie mums pienāca kāds laipns jaunietis, kura asinīs jau bija nonācis alkohols, un piedāvāja mums bamsli. Atteikties no tik dāsna piedāvājuma nedrīkstēja un mēs ar Pēteri padzērāmies. Starp dziesmām mūs atrada Sandra un kaut ko pavaicāja Pēterim. Protams, brīdī kad viņa to vaicāja bija sākusies jauna dziesma, un es vairs nedzirdēju, kas tas bija, un man tas arī neinteresēja, es biju pilnībā apņemta ar koncertu. 

Kad koncerts bija pagājis mēs ar Pēteri bijām ārā un gaidījām Dāvi. Mūsu ausis bija nedaudz aizkritušas, bet mēs bijām izbaudījuši koncertu un gaiss likās vēl vieglāks un vēsāks nekā pirms tam. Mans telefons, iespējams, bija izlādējies. Mamma teica ka viņa naktī nebūs mājās un man bija pilnībā vienalga, kas ar mani notiek. Es pieņēmu ka Denijs ir pielējies kaut kur citur un par mani aizmirsis, tādēļ pat nepārbaudīju kas ir noticis ar manu telefonu. 

"Sandra atdeva šķiltavas?" Dāvis bija pienācis pie mums ar alus pudeli rokās.

"Neatdeva, viņa droši vien pievāks tā pat kā manas iepriekšējās," Pēteris atbildēja.

"Tad vairs nevarēsi pīpēt un būs jāmirst nost?" Dāvis atbildēja ar iespējams viņam pilnībā saprotamu joku

"Tu varētu nemētāties ar tādiem jokiem, Dāvi," Pēteris tēloja mammu.

"Es vēl nekur nemētājos!"

Es tikai tajā brīdī konstatēju ka ir ļoti vēls un man būtu jātiek uz savu māju, bet tikai slimais vai pašpārliecinātais ietu pa manu māju rajonu viens pats šajā stundā.

"Eu, čaļi, es tikko sapratu ka es nezinu kā es tikšu mājās," es ierunājos.

"Tevi eskortēt, vai izmitināt?" pavaicāja Dāvis.

"Kas jums ir ērtāk?"  

"Man šķiet ka būtu tuvāk tevi izmitināt."

Mani nedaudz uztrauca, tas ka mamma varētu pārrasties mājās agrāk un nobīties no tā ka neesmu mājās, bet es piekritu tam ka nakti varēšu pavadīt pie Pētera uz dīvāna.

Mēs uzsākām ceļu atpakaļ. Pēdējais tramvajs kaut kādā veidā bija nokavēts, un mums uz Pētera dzīvokli bija jādodas kājām. Pēteris tam neiebilda, jo varēja uzsmēķēt, Dāvis uztvēra to kā iespēju izvēdināt galvu un mājās būt skaidrā.

Pilsētas gaismas piesārņojums bija tik liels ka zvaigznes bija gandrīz neiespējami ieraudzīt. Varbūt tās būtu redzamas ja es būtu uz kāda jumta, tuvāk debesīm. Veicot ceļu Dāvis un Pēteris viens ar otru jokojās par lietām ko tikai viņi saprot, taču es aizdomājos par to ko dara Denijs. Vai viņš tiešām ir piedzēries kādā citā ballītē? Varbūt viņam tagad ir blakus cita meitene? Bet varbūt viņš tomēr sēž savā istabā un neko nedara?

"Dana?" Es pēkšņi dzirdēju kā mani sauc Pētera balss.

"A?" es vēl nedaudz peldot pa tumšajām, noslēpumainajām debesīm, atbildēju.

"Es tev centos pajautāt vai tu gribi cigareti."

Es pamāju ar galvu un paņēmu vienu. Pēc atrašanās vietas Pētera dzīvoklis nevarēja atrasties tālāk par 20 minūšu gājienu. 

Pēc izsmēķētas cigaretes (kas patērē aptuveni desmit minūtes ilgākajos gadījumos) Mēs bijām pie Dāvja mājas. Dāvis atvadījās no mums abiem un iegāja mājas gaitenī.

"Viņam no rīta noteikti būs pohas," Ierunājās Pēteris, kad Dāvis bija aizvēris ēkas ārdurvis.

"Vismaz rīt ir sestdiena"

"Taisnība."