Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

1. nodaļa.

Šī bija pirmā jaunā diena. Viss sākās no sākuma. Bija pirmais septembris un man bija jādodas uz jauno skolu. Ceļu biju jau sapratusi vasaras laikā, taču uztraukums man vēl ar vien bija. Kā parasti es nebiju apģērbusies tik svinīgi priekš pirmā septembra, taču nelikās ka tas būtu tik traki.

Kad biju iegājusi kabinetā tas bija pustukšs. Apsēdos vienā no soliem kas bija viss tālāk no visiem pārējiem un gaidīju, kas notiks. Daži skolnieki šausminājās par to, cik tas ir šausmīgi ka jaatsāk skola, bet daži tikai sēdēja tā pat kā es. Garlaikota es izvilku savu telefonu cerībā ka kāds būs man uzrakstījis sms, bet telefons bija mierīgs. Šķita ka vēl ir slinkā vasaras diena kaut bija jau laiks mācīties. Tā iet ka neizbauda vasaru, jo ir jāpārvācās. Pārmetot skatienu pāri puspilnajam kabinetam pamanīju ka zēns ar gaiši brūniem matiem uz mani skatās. Nezinu vai tas ir dēļ tā ka esmu jauniņā vai arī dēļ maniem zaļrozā matiem.  Pēkšņi manu apjukumu pārtrauca meitene kas apsēdās man blakus. "Tā zēna vārds ir Denijs, ja domā ka viņš ir jauks zēns, došu ieteikumu tev - Nē!" Viņa pateica kad bija apsēdusies un uzreiz turpināja, "Mans vārds ir Katrīne, bet vari mani saukt par Kati. Kā sauc tevi jaukumiņ?" Es biju nedaudz apjukusi, bet tomēr atbildēju viņai: "Dana. Vienkārši Dana." 

Visā sava mūžā es nebiju satikusi cilvēku kurš runā tik ātri. Likās ka viņa neapstājas, lai ievilktu elpu. Es tikai klausījos kā viņa stāstija par katru klases zēnu un viņa tikai runāja. "Ak, bet varbūt tev patīk meitenes, ko?" Viņa pēkšņi vaicāja. Es ātri sakārtoju domas un atbildēju: "Nē, tas ir, nezinu, neesmu pārliecnāta" Prātā šis teikums patiesi likās daudz sakarīgāks, nekā tas iznāca uz mēles. Kate tik parāva plecus: "Nu labi, tā pat tas jau ir stāsts citai dienai. Ak vai, šķiet ka jau dzirdami skolotājas soļi." 

Kabinetā ienācā dāma sarkanā zīda kleitā, kas bija ļoti apspīlēta un ar lielu dekoltē. Protams viņai nebija ko slēpt. Uz galvas viņai bija pieskaņota plata cepure, izdaiļota ar spalvām un pūkām. Kājās smalkas augstpapēžu kurpes kuras likās tūlīt iedursies zemē. "Labdien" Skolotāja teica un pasmaidīja. Sarkanā lūpu krāsa lika viņas zobiem izskatīties baltākiem, "Varbūt jau zinat ka mūsu klasē ir jauna meitene?" daži cilvēki pavērās uz manu pusi. Neizskatījās ka viņi būtu diži ieinteresēti. "Nu labi,"  teica skolotāja, "Sāksim ar to ka mums nav daudz laika tadēļ iesim fotogrāfēties pa visam drīz. tagad atdošu jums stundu sarakstu, lai jūs nabadziņi neapmaldītos kad sākies stundas." Skolotāja izdalīja visiem stundu sarakstu.

Nu bija laiks fotogrāfēties. Zāle bija parpildīta ar cilvēkiem no pirmās līdz pat divpadsmitajai klasei. Tas neilga ilgi un ātri varēja doties atpakaļ mājās. Pirms es biju izgājusi no skolas ēkas mani apstādināja Kate: "Es zinu ka tas droši vien ir par ātru lai ko tādu tev vaicātu, bet vai vari iedot savu nummuru vai ko tam līdzīgu, lai zinu kā ar tevi sazināties?" Es viņai iedevu savu nummuru un biju priecīga ka varēju doties mājās.

Dodoties uz tuvāko tramvaju pieturu man sāka slāpt tādēļ biju pateicīga ka pieturas "Narvesen" bija vaļā. Nopirkusi ūdens pudeli devos gaidīt tramvaju. Pamanīju ka pieturā ir arī Denijs, bet nedevos sasveicināties. Puse no manām smadzenēm vēlējās pieņemt Kates padomu. Neizskatījās ka Denijs būtu pamanījis mani tāpēc turpunāju mierīgi gaidīt tramvaju. Pilnīgas varbūtības dēļ izrādījās ka Denijs brauc ar to pašu tramvaju ar kuru es un sanāca tā ka neilgo ceļa posmu pavadījām pārmijot dažus vārdus. 

Nezinu par ko runāja Kate.