Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

11. Nodaļa

No rīta pamostoties man pavērās pavisam parasts skats. Uz kafijas galdiņa stāvēja pultis un mans telefons. Televizors bija izslēgts un Denijs bija aizmidzis man blakus. Gribēju jau celties un klusi aiziet, bet mani apstādināja Denija roka ko viņš slinki bija pacēlis. "Pagaidi," viņš miegaini teica un pats jau cēlās sēdus, "tu taču netaisies mukt prom uz reiz tagad?" Es paraustīju plecus un turpināju tur tā sēdēt. Rīta saule spīdēja man sejā un man bija jāsamiedz acis, lai kaut ko ieraudzītu. "Es apskatīšos cik ir pulkstenis." Es teicu un pieliecos lai paņemtu telefonu. Vēl miegaina es vēros telefonā un centos saskatīt pulksteni, bet tā arī nesaprazdama vai ir vienpadsmit vai  divpadsmit es telefonu noliku atpakaļ uz galdiņa.

"Zini, tu esi smuka." Denijs vienkārši pateica un piecēlās sēdus.
"Tu arī." es nodomāju, bet neko nepateicu.
"Klau, es drīkstu tevi nobučot?" Denijs pēkšņi ievaicājās.
Es nedaudz apmulsu. Neviens manā dzīves laikā nebija to prasījis tik parasti un nepiespiesti, itkā tā būtu pašsaprotama lieta ka viņam tagad būtu mani jānoskūpsta. 

Es paraustīju plecus un Denijs piecēlās. 

"Labāk vajag paēst brokastis" Viņš teica un aizgājis uz virtuvi sauca "Tev pietiks ar biezpiea sieriņu?"
Es nebiju pārāk izsalkusi, tādēļ atbildēju ka iztikšu ar to pašu. Denijs atgriezās no virtuves un vienu no līdzpaņemtajiem biezpiena sieriņiem iemeta man klēpī. Es vēl sēdēju gultā un skatījos uz savām džinsām kurās biju aizmigusi. Viss likās tik dīvaini parasti un nepiespiesti. Es atvēru biezpiena sieriņu un iekodos tajā. Tikmēr, kamēr biju domājusi, Denijs bija ieslēdzis televizoru. Pašreiz raidīja kādu Vācu "ziepju operu". 

"Tu vienmēr svētdienu rītos skaties omju seriālus?" Es viņam pajautāju nedaudz jautrā tonī.
"Man tāds klususms nepatīk, es iezslēdzu televizoru, lai vismaz kaut kas fonā skan." Viņš paskaidroja

"Tu vakar aizmigi pašā interesantākajā vietā." Pēc kādām 5 minūtēm klusuma un seriāla, nedaudz vīlies, Denijs turpināja, "Vai tad bija patiešām tik garlaicīga?"
"Es biju diezgan nogurusi. Mēs tomēr atgrizāmies diezgan vēlu." Es paskaidroju un un sapratu ka manā rokā vēl ar vien ir aizgrauzts biezpiena sieriņs. Vai manas acis visas šīs piecas minūtes bija piekaltas pie Denija? 
"Es vispār brīnos ka mums vakar naktī nepiekasījās neviens urla." Viņš pēkšņi iesaucās. Es ar skatienu tālumā aizdomājos par tiekumu ko Denijs bija teicis, un sapratu ka tā bija patiesība. Vēl arvien skatoties uz kaut ko kas atradās arā pa logu es nokodos no biezpiena sieriņa. Manu apjukumu iztruacēja telefona vibrācija un "SMS" signāls. Īsziņā bija no Kates.

"Sveika, kur tu esi, es iedomājos ka mēs varētu iziet pastaigāties, vai varbūt izpildīt mājasdarbus kopā?" Viņas īsziņa šķita tik pat enerģiska, cik pati Kate. Denijs pavērsās uz mani ar skatienu, kas pilnīgi noteikti vaicāja "Kas raksta?" uz ko es atbildēju ar "Kate." Viņš saprotoši pamāja ar galvu un pievērsās televizoram. Apskatījusies laiku sapratu ka ja vēlos kaut ko vēl šodien izdarīt ir jākāpj ārā no gultas un jāsāk darīt lietas.

Notiesājusi biezpiena sieriņu es grasījos celties, bet Denijs mani apstādināja: "Ja tu tagad steidzies prom, pasaki vismaz kad es tevi atkal satikšu"
Jutu kā es nosarku un pateicu: "Rīt skolā" 
Denijs nopūtās: "Bet skolā ir tik garlaicīgi, un cilvēki sāks baumot sviestu..." 
Es pasmaidīju smaidu kas cerams teica: "Tas taču vienalga." un cēlos lai ietu ģērbt drēbes. Kad grasījos iziet pa durvīm Denijs piecēlās un teica: "Pagaidi." Pienācis pie manis viņš mani apskāva. Pēkšņi jutu kā mūsu lūpas saskaras un es nesapratu kas notiek manā galvā. Es biju priecīga par to kas notiek, bet tajā pašā laikā tas nelikās pareizi. Es Deniju pazīstu tikai kādu nedēļu. 

Atlaižot mani Denijs nočuksteja: "Es tevi gandrīz palaidu nenobučotu."