Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

2. nodaļa

Es iegāju dzīvoklī un redzēju ka pie durvīm stāv mammas kurpes. Viņai acīmredzot šodien nebija darbs. "Esmu mājās!" es izsaucos tā lai mamma varētu dzirdēt. Atdbildi es nedzirdēju. Noliekot somu sapratu, ka mamma noteikti ir uzvilkusi citas kurpes. Jūtos mazliet izsalkusi tādēļ atvēru ledusskapi. Tas bija pustukšs. Es izņēmu un uzcepu olas. Ar olu šķivi devos uz istabu, lai varbūt nosistu laiku internetā. Iegāju visās ierastajās mājaslapās taču neredzēju neko jaunu. Draugiem.lv galerijas sāka pildīties ar pirmā septembra bildēm, Twitter.com "tvītu" pieplūdums vēl nebija sācies. Paskatoties uz savu telefonu, kas stāvēja netālu uz galdiņa, atcerējos ka nepalūdzu Kates nummuru. Ja būtu to izdarījusi tad uzrakstītu viņai, bet nu jau vairs neko. Jāgaida kamēr viņa pati uzrakstīs. 

Es atkritu gultā un skatījos griestos. Domāju ka vajadzētu darīt kaut ko produktīvu, bet tajā pašā brīdī smadzenēs kaut kas teica, lai to nedaru. Istabā bija kluss, dzirdēju tikai kā dators klusi dūc. Pēc kādām desmit minūtēm tādas gulēšanas dzirdēju slēdzeni atslēdzamies. Tā bija mamma. Acīm redzot pamanījusi manas kurpes viņa iesaucās: "Dana, esmu mājās!" Es piecēlos no gultas, paņēmu olu šķīvi un aiznesu to uz virtuvi, pa ceļam sasveicinoties ar mammu. Kad biju nomazgājusi šķivi, mamma vaicāja: "Kā tev šodien gāja?" 

"Bija jau tikai pirmais septebris, kā varēja iet?"

"Fotogrāfēšanās bija?"

"Protams, kā tad bez tā?"

"Tev vajadzēja uzvilkt ko smukāku..." Viņa teica atverot ledusskapi un ievietojot tajā pirkumus. 

"Smukākas drēbes es atstāšu kāzām" Es atjokoju, bet mamma tikai mierīgi pamāja un aizgāja uz savu istabu.

Es devos atpakaļ pie datora lai pamanītu to ka "tvītu" pieplūdums bija sācies, un Draugiem.lv galerijas jau bija ļoti daudz. Garlaikota apskatīju telefonu un tajā bija viena īsziņa no nepazīstama nummura. Minēju ka tā ir Kate un man bija taisnība. Neko daudz viņa nebija uzrakstījusi, tikai izteica vēlmi sēdēt ar mani kopā pāris solos. Dīvaini kā tik runīgs cilvēks var rakstīt tik maz.  Atbildēju ka esmu ar mieru un viņa pieklusa tikai pasakot "Ok". 

Es atgūlos gultā. Laiks vilkās lēni, lēni. Negribējās ticēt ka šodiena tik ātri nebeigsies. Nepazinu vēl tik daudz cilvēku, Rīgā, lai varētu ar kādu satikties un pastaigāties. Vajadzēja izdomāt kaut ko produktīvu. Paņēmu fotoaparātu un devos fotogrāfēt rīgu. Atvadijusies no mammas es izgāju un pētiju vidi. Galvenais bija atrast ceļu atpakaļ un neapmaldīties lielajā pilsētā. Pētot ielu nosaukumus un atceroties kā griesties atpakaļ, es turpināju iet uz priekšu un piefiksēt momentus, kas šķita skaisti.

Pēc kāda laika, kad fotoaparāta atmiņas karte bija jau diezgan piepildīta, es apsēdos, lai pavērtos uz visu ar savām pašas acīm. Apskatoties ielas nosaukumusapratu ka esmu nogājusi kādu krietnu gabalu. Netālu esošās daudzīvokļu mājas logā pamanīju pazīstamu seju. Tas bija Denijs. Izskatījās ka viņš ir mani pamanījis. Ar žestiem norādīdams man lai palieku tur pat viņš pazuda no loga ailes. Pēc mirkļa viņš bija atnācis pie manis. "Es ceru ka tu mani neizsekoji līdz mājai?" viņš teica un pārmetoši skatījās uz mani. Paskatoties pulkstenī es teicu: "Ja es tevi izsekotu tad nebūtu šeit tik  vēlu" Pulkstens jau tuvojās otrajai pēcpusdienas stundai. "Ejam pastaigāties" viņš teica pēc tam kad bija pasmīnējis par atbildi. 

Kad bijām nogājuši kādu gabalu prom no viņa mājas viņš izvilka cigarešu paciņu. "Tu smēķē?" viņš prasīja piedāvājot man cigaretes. "Parasti nē." Es paņēmu cigareti un Denijs padalijās ar šķiltavām.