Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

7. Nodaļa

Bija pagājusi jau nedēļa rutīnas un skolas. Skolas somā bija visas mācību grāmatas un bija piektdiena. pēdējā diena nedēļā. Visu nedēļu Denijs bija nedaudz uztraucies un Kate uz īsziņām atbildēja, ka viņai viss ir labi. Šī bija piektdiena un diena kad uz skolu arī bija atnākusi Kate. Sveika un vesela, vismaz tā izskatījās. Denija seja atmaiga, bet Kate neizpratnē paskatījās uz mani. Biju tomer ienākusi kabinetā kopā ar Deniju. Kate pienāca pie manis un uzsāka sarunu. 

"Sveika, nevēlies izskaidrot kas noticis pa šo nedēļu, un kādēļ ienāci kopā ar viņu?" Kate norādīja uz Deniju, kas atslābis gāja pie tā paša meiteņu bara kur vienmēr. 

"Mēs braucam ar vienu tramvaju." Es vienā teikumā paskaidroju

"Un kas notika šīs nedēļās laikā?" 

"Umm... Es nezinu kā to paskaidrot, mums deva grāmatas, notika skola un es ieguvu iesauku, arbūzs."

Kate izskatījās apjukusi, nezinu vai viņa pieņēma to kas ir noticis, bet viņa neizskatījās dusmīga. 

"Labi nāc šurp!" Viņā mani savāca aiz rokas un veda pie tām pašām meitenēm.

Meitene, kas bija mani novērtējusi pirmoreizi kad tikāmies, izlikās ka mani neredz. 

"Neuztraucies, viņa vienkārši ir iedomīga." Kate klusām paskaidroja

"Es viņai otrajā skolas dienā pateicu ka man ir vienalga par modi..." Es tik pat klusi atbildēju Katei.

"Tad tas izskaidtro kāpēc viņa tevi ignorē." Kate nedaudz smejoties atbildēja. Sarunas šajā braiņā vijās, un laiks līdz stundai ātri pagāja. Izrādās ka pirmā stunda bija viena no tam kurā pie manis bija apsēdies Denijs 

"Vai tad mēs nesarunājām ka mēs sēdēsim stundās kopā?" Kate teica nedaudz aizvainoti

"Es tiešām solu ka citās stundās varēsim sēdēt kopā. Denijs apsēdās šeit kad tu nebiji, un es neko tur nevarēju iesākt." 

"Ak... Nu ko tur daudz, tad jau apsēdīšos kaut kur citur šoreiz."

Es jutos nedaudz vainīga. Es biju apsolījusi Katei ka sēdēšu ar viņu. Nopūtos un paskatījos uz Deniju. Viņš bija pieliecies pie aiz muguras sēdošajām meitenēm un runāja ar viņām. Meitenes par kaut ko ķiķināja. "Drīkstu pievienoties sarunai?" Es pavaicāju pagriežot savu ķermeni pret viņām. "Kāpēc gan ne?" Blondākā no viņām atbildēja un pasmējās.

"Nē, nu ja es nevēlos izjaukt jūsu sarunu ar misteru izskatīgo zēnu." Jokojot atbildēju.

"Vai tas tikko bija kompliments no tavas puses, Arbūz?"

"Tu domā ka es tev dotu komplimentus?"

Meitenes kas sēdēja aiz mums sāka ķiķināt. Es pirms tam nemaz nebiju mēģinājusi ar viņām iepazīties, tomēr šeit esmu tikai nedēļu. 

Pēc stundas Kate pienāca pie manis: "Cik redzu tu ar Deniju esi sadraudzējusies. Tev pēc stundām būs laiks palikt un parunāt?" Nejūtot draudus es piekrītoši pamāju ar galvu un Kate pasmaidīja. Stundas pagāja kā jau stundas, bet viss šķita naedaudz lēns. Kad stundas bija beigušās Kate mani aizturēja klases kabinetā. "Tavs tramvajs tacu bieži iet?" viņa vaicāja. Es atkal piekrītoši pamāju. "Nu tad šoreiz nebūsi ar to kuru parasti."

"Kas tev tik svarīgs man jāsaka?" Naivi pavaicāju

"Aceries kad teicu "nē" par to ka Denijs ir jauks pusisi?"

"Nu jā, es atceros, nebija izdevības tev pavaicāt ko tieši tu domāji ar "nē"."

"Viņš ir tikai kārtējais siržu lausējs, un tev to nevajag."

"Nezinu, viņš šķita diezgan uztraucies kad tu nebīji skolā."

"Viņš tikai tēlo, es iņu pazīstu, Dana."

"Labi. Vai tas ir viss ko vēlējies teikt?"

"Šķiet ka jā. Labi vari iet. Es vēl palikšu, jānokārto dažas lietas skolā."

Es devos uz tramvaja pieturu un cerēju ka tramvajs vēl nebūs aizgājis. Tādēļ ka Denijs vēl bija pieturā, nodomāju ka tramvajs vēl nav bijis.

"Čau! Es paspēju uz tramvaju?" Es vaicāju

"Nē, es tei pagaidīju. Čau!"

"Tu varēji mani negaidīt. Cik minūtes līdz tramvajam?"

"Kādas desmit, varbūt."

"Es aiziešu nopirkt kafiju. Tev arī vajag?"

"Es padzeršos no tavas krūzes, ja ļausi."

Es piekrītoši norūcu un aizgāju nopirkt sev kafiju.