Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

12. nodaļa.

Kad biju aizgājusi mājās es atkārtoti apskatīju savu telefonu. Tas kas bija noticis atvadoties no Denija bija licis man aizmirst par to ka man ir uzrakstījusi Kate.

"Piedod, bet šodien ne." Es rakstīju viņai atbildi. "Mēs varētu mājasdarbus pildīt kopā, piemēram, rīt"

Uzrakstījusi atbildi es noliku telefonu uz galda un ieslēdzu datoru. Sociālajos portālos nebija nekā jauna vai interesanta, taču likās ka visi man pazīstamie cilvēki vēl ar vien guļ vai atpūšas. No mammas istabas nedzirdēju neko. Viss bija tādā dīvainā klusumā. Saules gaisma atspīdēja telefona ekrānā meta sauleszaķīšus uz sienas. Viss likās savādi kluss, kaut arī āra varēja dzirdēt mašīnu rūkoņu un just tramvaju knudoņu. Prāts man ceļoja atpakaļ pie tā, kas bija noticis. Domās itkā pārdomāju vai par to būtu jāizrunājas ar Kati, bet tajā pašā laikā man likās ka tas varētu būt nepareizi. 

Manas juceklīgās domas iztraucēja signāls, kas norādija par īsziņas atnākšanu. Pacēlu telefonu un ieskatījos tajā. Īsziņa bija no Kates.

"Varbūt vismaz gribi izvēdināt galvu un izstaigāties?" Kate prasīja. 

Atminoties to ko Denijs man stāstīja par viņas vecākiem es piekritu. Viņa noteikti vēlas iziet pastaigā ar mani lai nedaudz aizmuktu no parastās ikdienas. Mēs sarunājām tikties pēc divdesmit minūtēm un es jau grasījos celties lai izietu, bet nepiecēlos un turpināju sēdēt. Man bija ar kādu jāizrunājas par to, kas bija noticis ar mani un Deniju, un šķiet ka tomēr sanāks par to stāstīt Katei. Es nezinu kā viņa to uztvers, es nedaudz baidījos ka viņa mani nosodīs par to ko es daru, bet tad es sev atgādināju ka pazīstu Kati tik pat maz, cik Deniju. Es piecēlos, izkratīju savu galvu un devos ārā. 

Gaiss smaržoja pēc agra rudens. Svētdiena bija tikai tikko sākusies un pa ceļam uz tikšanās vietu redzēju kā cilvēki, pēc dievkalpojuma, pamet baznīcas. Kādā kafejnīcā pamanīju hipsterus, kas dzēra kafiju kamēr sejas viņiem bija piekaltas pie telefona ekrāniem. Koku lapās lēnām iekārtojās rudens, bet vasara vēl tik drīz negrasījās iet prom. Biju jau nokļuvusi līdz Vērmanes Dārzam kur bijām sarunājušas tikties, bet kati vēl nemanīju. Apsēdos uz soliņa pie strūklakas un gaidīju. Saules stari maigi spēlējās ar strūklakas ūdeni un, tādēļ ka biju tik aizskatījusies uz strūklaku, es nepamanīju kā man aiz muguras parādās Kate. 

"Sveika!" Kate iesaucās un es nedaudz sarāvos. Pagriezos pret Kati un uzsmaidīju viņai. 

"Sveika." Mierīgākā tonī es viņai atbildēju.
"Tu izskaties nedaudz aizdomājusies, Dana."
Pirms es sāku savus paskaidrojumus es aizdomājos kā labak izskaidrot to kas ir noticis.
"Kādas ir tavas domas par Deniju?" Es viņai prasīju "Saki tieši un patiesi."

Pirms Kate man atbildēja viņa nedaudz apdomājās. Šķiet viņa pārdomāja kā precīzāk noformulēt savus vārdus, bet varbūt viņa izšķiroja ko man būtu jāzin. 

"Mēs neesam bijuši nekas vairāk kā parasti draugi," Viņa iesāka vēl ar vien domājot kā turpināt teikumu, "bet viņā kaut kas ir mainījies. Es nezinu vai tie ir cigarešu dūmi kas izmainīja vivņa domāšanu, taču viņš, man šķiet, ir kļuvis nejauks. Ar viņu īsti nevar būt nekas vairāk kā ļoti labi draugi."
"Tu gribi teikt ka tev ar viņu nevarētu bū attiecības?" Es vaicāju, lai turpinātu sarunu un iegūtu no Kates vairāk informācijas par to kāds ir Denijs.
"Es nedomāju ka viņš sev pielaistu kādu meiteni tik tuvu, lai viņu bučotu."
"Tu tā saki?" Es retoriski vaicāju. Pēkšņi sajutos dīvaini. Kādēļ Denijs bija to darījis?

"Kādēļ vispār prasīji par Deniju?" Kate pēkšņi, itkā attapusies, vaicāja.
"Redzi lieta tāda, ka..." Es iesāku, bet nezināju kā turpināt. Vai Katei bija jāzin par to, kas bija noticis starp mani un Deniju?
"Stāsti vien kas tev uz sirds, Kaķēn." Viņa mīļi teica un saprotoši pasmaidīja.
"Vakar mēs pastaigājāmies un es paliku pie viņa pa nakti," Es stāstīju un Kate māja ar galvu, signalizējot ka viņa klausās, "un šorīt viņš mani uz atvadām noskūpstija." 

Kate uz brīdi klusēja. Vējā čaukstēja lapas un saule paslēpās aiz vientuļa mākoņa.

"Ņem viņu ciet." Kate mierīgi pateica.
"Ko?" Es viņai pārvaicāju, jo tiešām nesapratu ko viņa cenšās pateikt.
"Saulīt, ja ir viens ko es uzzināju par Deniju, kad mēs bijām labi draugi, tad tas ir tas, ka viņš spēj mīlēt, bet reti kuru. Izmanto šo iespēju un nepalaid to garām" Viņa uzsmaidīja un man neatlika nekas cits kā uzsmaidīt viņai pretī.