Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

20. nodaļa

Svētdiena bija tik pat drēgna. Kate no rīta bija devusies atpakaļ mājās un es kārtoju savu istabu. Mans telefons sāka zvanīt un tas atkal bija Denijs. Es pacēlu klausuli un vareja dzirdēt viņa balsi, kas izklausījās diezgan apslapēta.

"Klau, tu gribi satikties?" Viņa balss jautājoši plūda no telefona klausules.

"Kapēc, lai es negribētu?"

"Nezinu, varbūt tu esi dusmīga uz mani. Es jau nesaprotu kā tās sievietes strādā."

"Nē, es neesmu dusmīga, visiem taču ir dota vismaz viena iespēja sadusmoties uz kādu. Ka arī, man vajadzēja tev piezvanīt pēc koncerta."

"Tad tiekamies vērmanītī?" viņa balss izklausījās nedaudz pacilātāka

Es atbildēju piekrītoši un pēc sarunas ātri pārmetu pārklāju savai gultai. Ātri ieskatījos spogulī un sapratu ka vismaz mani riņķi būtu jāaizkrāso. Matu krāsa bija sen izbalējusi, un neko es tur vairs īsti nespēju pasākt. Uzvilkusi jaku un zābakus es gandrīz vai skrēju uz tikšanos. Vērmanes dārzs gan šajā gadalaikā nebija no baudāmākajiem, bet man tas bija jāpiecieš, jo Denijs vienmēr gribēja tikties tur. Man gan nebija ne jausmas kāpēc vienmēr tur, bet tā jau bija parastā vieta kur tikties. 

Koku lapas vairs nebija uz tiem un man šķita ka viss ir kļuvis ļoti kails. 

Denijs sēdēja uz soliņa un pīpēja. Man neatlika nekas cits kā iet un sēsties viņam blakus. 

"Kā iet?" Viņš iesāka. Bez sveiki, bez skatiena uz manu pusi. Viņš vienkārši iesāka un viss. 

"Normāli," es nopūtos un gaidīju kādu reakciju no Denija. Viņš neko neteica, tikai ievilka pēdējo dūmu un nometa benčiku. 

"Kā gāja pie Pētera?" viņš centās uzsākt sarunu. Viņa balsī bija dzirdama greizsirdība. 

"Bija ok. Es gulēju uz dīvāna, paglaudīju kaķi un no rīta gāju mājās"

"Un neko citu jūs nedarījāt?" 

"Kāpēc, lai mēs darītu kaut ko citu?" Es biju pazaudējusies Denija rīcībā. "Tu esi greizsirdīgs?"

"Nē..." 

Es redzēju ka viņš melo.

"Ak dievs, nu! Mani Pēteris interesē tikai kā draugs!" Mani vārdi man pašai likās kā meli, bet es to nepamanīju. 

Denijs klusēja. 

"Tad tu gribēji vēl kaut ko?" 

Denijs klusēja un neskatījās man acīs. Nu tiešām likās ka viņš uzvedās kā jauna, greizsirdīga pusaudze. Smieklīgi ka tas nāk no manis - jaunas pusaudzes. Kad grasījos griezties un iet prom, viņš apķēra mani un nelaida prom. 

"Es esmu greizsirdīgs," viņš klusi pateica.

"Es zinu..." man nebija nekas cits ar ko atbildēt. 

Tā nu mēs tur sēdējām kādas 5 minūtes. Viņš apķēries ap mani tā, ka es īsti nespēju izkustināt rokas lai apķertu viņu.

"Es tevi varu pavadīt mājās." viņš teica kad palaida mani vaļā.

"Labi, labi." es uzsmaidīju un uzelpoju.

Ceļā mājup viņš visu laiku piedāvāja palīdzēt mājasdarbos un dažnedažādākajās lietās, itkā censtos kaut ko izpirkt. Viņš taču nebija darījis neko sliktu, šis viss bija tikai nejauks pārpratums. Es nebiju pārbaudījusi vai īsziņa ir aizgājusi un viņš uzreiz pieņēma nevajadzīgās domas. 

Man pat nemanot mēs bijām nonākuši pie daudz dzīvokļu mājas durvīm.

"Tad jau redzēsimies rīt, ja?"

"Mhm," Viņš pamāja ar galvu.