Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

13. nodaļa

Ir pagājuši aptuveni trīs mēneši kopš reizes kad Denijs mani noskūpstīja. Ārā gaiss ir palicis daudz vēsāks, putni ir aizlidojuši un cilvēki jau gaida pirmo sniegu. Mēs ar Deniju uzturējām tādas pašas draudzīgas attiecības kā pirms tam. Klasē visi jau sāka tenkot ka mēs esam pāris, bet es tajā neklausījos un neizskatījās ka to dara arī Denijs. Stundās kad sēdēju ar Katerīnu viņa mani vienmēr iztaujāja un pārmeta par to ka es neizmantoju izdevību. Ja godīgi, es nezināju vai jau esmu gatava šādām attiecībām. 

Bija kārtējā piektdiena un visi klasē runāja par kārtējo ballīti uz kuru aicināja arī mani. 

"Dana, nu nāc taču. Būs arī Denijs un viss būs ļoti forši" Viena meitene, kas izmisīgi centās mani aizvilkt, teica. Es mierīgā tonī attiecos un teicu ka neesmu ballīšu cilvēks. Viņa izskatījās diezgan vīlusies, bet novicinājusi savus blondos matus aizgriezās atpakaļ uz savu solu un turpināja sarunas ar savu sola biedreni. Piektdienas vakaru es labprātāk būtu pavadījusi fotogrāfējot rīgu, vai, bez īpaša mērķa, rakājoties internetā. Šodien stundā sēdēju viena, jo Kates nebija skolā un Denijs sēdēja ar kādu no saviem draugiem. Ik pa brīdim, apskatoties uz viņu, nopratu ka arī viņu klasesbiedri kacina par mūsu "attiecībām". Stundā arī pieķēru sevi pie tā ka aizdomājos par viņu pārāk bieži. Es nekad neesmu bijusi attiecībās ar kādu un šķita ka šīs attiecības kaut kur steidzas, bet tās taču vēl nav attiecības. 

Pēdējā stunda bija matemātika, kurā sēdēju kopā ar Deniju. Viņš izskatījās diezgan noguris, bet viņš nebija vienīgais. Visas klases domas jau plūda uz tikšanu mājās vai ballīti. 

"Tu tiešām negribi iet uz to ballīti?" Viņš man vaicāja pirms skolotāja bija ienākusi.
"Es neesmu tāds cilvēks kurš savus piektdienas vakarus pavada nodzeroties." Es viņam paskaidroja un izskatījās ka viņš saprot ko cenšos pateikt.

Matemātiku mēs pavadījām diezgan klusi, tikai ik pa brīdim meitenes, kas sēdēja aiz mums, nedaudz ieķiķinājās, bet abi neklausījāmies viņās. Neskatoties uz neveiklo klusumu starp mani un Deniju stunda pagāja ātri. Drīz vien visa klase bija izgājusi no kabineta un devās pēc jakām. Atvedoties gandrīz visi teica ka tiksies ballītē. Ar Deniju klusējot aizgājām līdz tramvaja pieturai. 

"Tev negribas kafiju?" Denijs pārtrauca klusumu nedaudz nožāvājoties. 
"Patiesībā, gribas."
"Es nopirkšu tev arī." Viņš pateica un devās pie narvesen kioska. 

Kad viņš atgriezās ar kafijas krūzi viņš turpināja sarunu: "Tev Katerīna šodien nav rakstījusi?" 

Viņa balsī bija manāms neliels uztraukums un es zināju kādēļ tā. Es papurināju galvu un iedzēru kafiju. Aukstais vējš pūta un man neatlika nekas cits kā savilkt ciešāk jaku. Kailo koku zari nedaudz sitās viens pret otru. Jutu ka nedaudz salstu un nevaru sagaidīt tramvaju.

"Es negribu iet uz to sasodīto ballīti." Pēkšņi iesaucās Denijs.
"Tad neej." Es pavisam mierīgi, bet nedaudz klabinot zobus, atbildēju.
"Tad visi domās ka mēs kopā ejam uz randiņu."
"Mēs varam arī aiziet." Es pati nedaudz pārsteigta par saviem vārdiem pateicu.
"Ko?" Denijs nedaudz pārsteigts pārvaicāja, bet pēc sejas nopratu ka viņš bija patīkami pārsteigts.
"Nu, kā," es iesāku zobiem klabot, "es domāju ka ja klase jau domā ka esam pāris, tad vismaz nebūtu jāiet pāri jaunam vilnim ja mēs patiešām būtu."

Denijs bija pārsteigts par maniem vārdiem un uz kādu brīdi atkal valdīja klusums.

"Tad tu gribi ar mani iet randiņā, arbūz?" 
"Jā, laikam" Es nedaudz mijos savos vārdos un nesapratu ko es tikko biju izdarījusi.
"Tad es tevi pavadīšu mājās un mēs varēsim iet" Denijs pateica un es varēju redzēt kā viņa mutes kaktiņi savelkas smaidā. Tramvajs arī bija klāt un mēs iekāpām ar cilvēkiem piepildītajā transportā.