Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

18. Nodaļa

Mēs bijām nokļuvuši pie Pētera. Viņš piedāvāja tēju, es neatteicos un drīz pēc dažiem neveikliem teikumiem man bija iedota gultasveļa un es varēju atlūzt uz dīvāna. Pētera kaķis, Rūdolfs, bija atnācis apgulties pie manis, bet kaķēns nebija iemidzis līdz galam, tādēļ varēja tikai nojaust ka naktī viņš turpinās skraidīt pa dzīvokli un dzenāt pusaizmigušo gaisu. Es vēl arvien nebiju paskatījusies savā telefonā, lai redzētu vai kāds man nav rakstījis. Nezināju arī vai telefons nav izlādējies, kaut biju to izņēmusi no kabatas pirms novilku bikses.

Likās ka būtu laba ideja beidzot pārbaudīt, vai neviens mani nav centies atrast. Es pasniedzos pēc telefona un atvēru to. Tas bija ieslēgts un ekrāns rādija paziņojumu ka man ir 7 neatbildētas īsziņas. Četras bija no Denija un pārējās trīs no Kates.

Acīm redzot, Denijs nebija pilnībā piedzēries un es biju tā, kas aizmirsa par uzrakstīšanu viņam. Īsziņās viņš likās nedaudz uztraucies, bet es izlēmu ka tagad ir pa visam normāli viņam neatbildēt. Man nav ne jausmas kādēļ tā likās kā laba ideja. Es uzrakstīju Katei ka ar mani viss ir kārtībā, un ka esmu izguldīta Pētera dīvānā. Kaut arī pieņēmu ka viņa guļ, es jutos labāk to viņai paziņojot.

Atkārtoti pavēros uz Denija īsziņām.

"Dana, ar tevi viss labi?"

"Dana, tev viss kārtībā?"

"Dana, kāpēc tu man neatbildi? Kur tu esi iebāzusi telefonu."

"Nu labi, uzraksti kad izlasīsi lūdzu."

Viņš bija rakstījis.

Es uzrakstīju viņam ka viss ir kārtībā un ka es guļu. Un noliku telefonu uz galda, lai mēģinātu ieslīgt miegā, apgūlos uz sāniem un sāku glaudīt pusmiegā esošo kaķi. Viņš nedaudz sarāvās un pieglaudās man pie sāniem. Vibrācijas kuras raidīja viņa ķermenis, bija nomierinošas un dziedējošas, tādēļ es varēju mierīgāk aizmigt. Man nebija ne jausmas vai Pēteris ir aizmidzis, un domājot par kaķa vibrācijām es ieslīdēju sapnī, kuru grūti atcerēties.

***

Rīts bija apmācies, tāds kad nevēlies pamest gultu, un nevēlies celties, bet tomēr ir jāpieceļas. Kaķis protams vairs negulēja manā gultā un pirms es cēlos, es pārbaudīju savu telefonu. 2 Īsziņas.

"Tad jau viss labi :)" Bija uzrakstījusi Kate.

"Denijs uztraucās, lika man paprasīt." Viņa bija turpinājusi otrajā.

Pats viņš nebija reaģējis uz manu īsziņu. Ja es būtu uzrakstījusi savu atrašanās vietu varbūt reaģētu.

Es piecēlos un saģērbos. Pēteri nevarēja manīt, viņa istabas durvis bija ciet. Pieņēmu ka viņš vēl guļ. Es saklāju gultu, un kad gribēju tik āra no dzīvokļa, sapratu ka tas ir aizslēgts, un es nevēlos rakāties pa atvilktnēm lai atrastu atslēgu. Tādēļ, tā vietā, lai pazustu no dzīvokļa, es aizgāju uz virtuvi un atradu tēju ko uzvārīt. Kad biju uzlējusi tēju un to malkoju, dzirdēju kā Pēterim sāk zvanīt telefons.

"Jā," es dzirdēju miegainu, durvju apslāpētu, balsi

"Es nesaprotu kā tu vari ar pohām piecelties, lai pateiktu man ka es nedrīkstu iegulēt līdz dienvidum," Balss turpināja pēc kāda klusuma brīža.

Pēc tam turpinājās, pieņemu, abpusējas lamas, un bija dzirdami Pētera soļi.

"Tu vēl esi te?" viņš vēl bija manāmi miegains, bet apģērbies

"Es jau nevaru izkļūt no dzīvokļa, bez īpašnieka."

"Ūdens vēl ir silts?"

"Tikko uzvārīju."

Arī Pēteris uzlēja tēju un apsēdās pie virtuves galda.

"Dāvis ir sadists, neļauj cilvēkiem sestdienas rītā gulēt."

Es pasmējos un jutu kā kabatā novibrē telefons. Varbūt tas bija Denijs.

Es paskatījos pulkstenī, kas stāvēja pie Pētera virtuves sienas. Pulksteņa rādītāji norādīja, ka ir pulksten desmit, un man būtu jādodas mājās, lai neuztrauktu mammu.

"Man būtu jāiet." Es teicu vairāk sev nekā Pēterim.

"Sure. Es tevi pavadīšu līdz tramvaja pieturai."

Mēs bijām pie Tramvaja pieturas. Gaiss bija drēgns, un Pēteris sildīja savas plaušas ar cigareti. Tramvajam bija jāierodas pēc pāris minūtēm, bet šīs minūtes likās atsalušas kopā ar gaisu un maniem pirkstiem. Pēc acīm redzot piecām minūtēm, tramvajs beidzot bija atbraucis un atvadoties no Pētera es tajā iekāpu. Gaiss tramvajā īpaši neatšķīrās no gaisa ārā. Varbūt tas bija tikai nedaudz mitrāks un mazāk svaigs. Paldies dievam tramvajs nebija pārāk pārpildīts un es varēju atrast vietu vagona beigās, lai atspiestos pret sienu. Tramvaja aukstais loga stikls mani nevilināja nemaz, es gribēju atrasties savā gultā un pagulēt vēl mazliet vairāk. Pēkšņi manas fantāzijas par siltu sausu gultu pārtrauca vēl vienas īsziņas atnākšanas vibrācija.