Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

16. nodaļa

        Bija ceturtdienas vakars. Pēteris jau nedēļas sākumā bija sarunājis ka mūs ielaidīs un tagad atlika tikai gaidīt, kad pienāks koncerta diena. Denijs un Kate abi bija atteikušies no koncerta iespējas. Laima bija sākusi šaubīties vai viņas mamma viņu laidīs pie manis un vai viņa pati grib ceļot līdz Rīgai. Pietiekami daudz interesantu lietu notiekot Ogrē un brauk uz Rīgu, lai satiktu mani un vēl kādu nepazīstamu puisi, viņa nemaz tik ļoti nevēloties. Es jutos nedaudz piekrāpta, bet ko var darīt. Šo nedēļas nogali bezdarbībā īsti negribējās pavadīt, un Pēteri es taču kaut cik pazinu. 

Bija pēdējā stunda un Denijs sēdēja man blakus. 

"Tu tiešām gribi iet uz to koncertu?" Viņš man vaicāja, laikam neticēdams ka es varētu izbaudīt tāda tipa mūziku. 

"Es gribu eksperimentēt, uzzināt ko jaunu, satikt jaunus cilvēkus. Rīgā taču nemaz neesmu tik ilgu laiku."

"Bet Pēteris ir slikta ietekme. Vēl sāksi kavēt stundas lai ietu uz koncertiem ar viņu" Denija balsī varēja just greizsirdības piegaršu.

"Beidz, es tā nekad nedarītu, un koncerti tā pat nav stundu laikā."

Denijs izlikās ka viņš mani nedzirdēja.

Stundas bija beigušās un mēs ņēmām jakas no garderobes.

"Tu dusmojies?" Es viņam vaicāju.

Viņš papurināja galvu un uzvilka jaku.

"Tev nav jābūt greizsirdīgam tādēļ ka es iešu uz koncertu ar kādu citu cilvēku. Tik pat labi tā varētu būt mana klasesbiedrene no Ogres, kāda atšķirība?"

"Tad nākošo piektdienu mēs pavadīsim kopā?"

Es piekrītoši pamāju un pasmaidīju: "Tu tā pat teici ka tev esot kaut kāda ballīte."

"Tev taisnība," Viņš teica un uzreiz mainīja tēmu, "Tu iesi līdz mājām, vai ar Pēteri jau uz koncertu?"

"Piedod, bet mēs sarunājām uzreiz iet."

"Nekas." Viņš teica, pagriezās un aizgāja. Es ar acīm paliku meklējot Pēteri. Viņš teica ka atradīs Dāvi un nāks uz garderobēm. Nepagāja ilgs laiks kad es pamanīju viņa melnos čirkainos matus. Blakus viņam bija vecāks, garāks puisis ar diezgan gariem brūniem matiem. Es pieņēmu ka tas ir Dāvis un devos pie viņiem.

"O! Rekur arī Dana," Pēteris ierunājās, vairāk tēmējot teikto uz Pētera pusi un norādīja uz mani.

"Es esmu Dāvis," Brūnmatainais pusis teica pastiepjot roku uz manu pusi. Es to paspiedu un pasmaidīju.

"Mēs esam gatavi iet?" Pēteris pavaicāja paveroties uz mums abiem kad mēs pamājām ar galvu.

Kad mēs izgājām no skolas, Pēteris pievērsās Dāvim un prasīja: "Tu man nopirki cigaretes?"

"Vecīt, smēķētāji mirst jauni," Dāvis atbildēja, sniedzot paciņu cigarešu Pēterim.

"Paldies, ka tev rūp, mammu," Pēteris nedaudz nicinoši atbildēja, paņemot paciņu un sākot tās atvēršanu.

Mēs devāmies uz koncerta norises vietu. Es pārsvarā klusēju un klausījos Dāvja un Pētera sarunās.

"Vai tu saproti manu sāpi, Dāvi? Smuka meitene palūdza man cigareti, bet es tajā brīdī smēķēju pēdējo!"

"Nesmēķētu vispār, varbūt nesāpētu."

"Tagad tu vari iedot man," es nedaudz pa jokam teicu.

"Tu smēķē?" Pēteris diezgan mierīgi vaicāja.

"Parasti tikai labā kompānijā."

Pēteris parastīja plecus, pasmējās un pasniedza man cigarešu paciņu. Izvilku vienu cigareti un man jau tika piedāvātas šķiltavas.  

"Mēs varam nolikt skolas somas pie manis," Pēteris piedāvāja, "mani vecāki tā pat visu nakti nebūs mājās."

"Man tā pat jāieiet mājās pēc basa, es tad nolikšu somu." Dāvis aizbildinājās.

"Manas mājas ir uz otru pusi, tāpēc man īsti nav izvēles, vai ne?" Es pavaicāju, skatoties uz abiem puišiem.

 Viņi paraustīja plecus un mēs turpinājām iet. Sniegs nedaudz kusa un gaisa temperatūra bija diezgan silta. Pēteris bija nosmēķējis divas cigaretes un mēs bijām pie viņa mājas. 

"Es uzreiz iešu paņemt basu," Dāvis teica un jau griezās, lai dotos prom, "gaidīšu jūs pie mana pagalma!"

"Tad jau mums nav jāsteidzas," Pēteris nosuca pakaļ un, ievilcis pēdējo dūmu, nometa cigaretes izsmēķi.

Kad bijām uzkāpuši trešajā stāvā, Pēteris atslēdza dzīvokļa durvis. 

"Pagaidi gaitenī, es ātri iebēršu kaķim ēdienu." Pēteris teica, atstājot mani gaitenī un aizejot uz virtuvi. Viņa dzīvoklis bija mazs un es pieņēmu ka tajā varētu būt tikai divas mazas istabas. Nolikusi somu gaitenī, es sajutu kaut ko mazu un pūkainu pieglaužamies pie manām kājām. Kažoks mazajam minkam bija pelēks ar melnām svītrām. Es pietupos, lai viņu paglaudītu. Kaķis šķita tik viegli salaužams un mazs. Pēteris atnāca atpakaļ no virtuves un es izmantoju iespēju, lai pavaicātu kā kaķi sauc.

"Rūdolfs. Tā īsti nebija mana izvēle, kā viņu saukt, bet mamma teica ka varēšu viņu ņemt līdzi, kad izvākšos," viņš atbildēja, "davaj, ejam, Dāvis varbūt būs ātrāk par mums."