Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

4. nodaļa.

"Šķiet ka tramvajs paliek košāks kad tu iekāpi" Denijs pateica kā atbildi uz manu sveicienu. 

"Pietaupi saldos komplimentus" Es atsaucu

"Diez vai tavi mati būs tik koši kad sāksies īstais skolas trakums"

"Excuse me?"

"Pirmā gada puse jau ir ļoti viegla, bet šogad tev būs jāizdzīvo arī eksāmeni"

"Man šķiet tu tagad uztraucies pats par sevi, Denij. Galvenais ir savākt sevi. " Es pateicu, un tas šķietami viņu pieklusināja. Pēc sejas spriežot es viņu nesāpināju, bet ko var zināt ar šito klaunu. Jau vakar pietiekami izpratu. Diezgan sekls zēns. Vismaz no ārpuses tāds ir.  

Drīz jau bijām pie-skolas pieturā un devāmies uz stundām. Kaut pulkstenis vēl nebija deviņi, pasteigties gribējās. Klases kabinetā cilvēki tikai sāka pieplūst. Bija paliksui pusstunda līdz stundas sākumam. Pārmetot skatienu pār cilvēkiem Kati nemanīju, droši vien viņa atnāks vēlāk, varbūt blandās kaut kur pa skolu. "Denij, tu jau copē jauniņo?" Es dzirdēju kādu balsi kas nāca no pretējās kabineta malas. Tā bija kāda meitene ar balinātiem blondiem matiem. Nepievērsu viņiem uzmanību un izskatījās ka Denijs aiziet pie viņām. Es apsēdos pie netālu esošā, tukšā sola un centos vēl mazliet nomierināt acis. Noskanēja zvans un visi devās uz kabinetu, kā jauns klasesbiedrs es sekoju baram. 

Kates kabinetā nebija. Es apsēdos tukšā solā, gadījumā ja Kate atnāks. Varbūt viņa kavējas. Stunda vilkās, skolotājs stāstīja kaut ko par iepriekšejiem gadiem. Mums bija jāparakstās par drošības noteikumiem un tālākā stunda bija tikai bardaks. Stundas tā turpinājās un es jau sapratu ka šī rutīna būs nogurdinoša. 

Vienā no stundām pie manis apsēdās Denijs. Es biju pārsteigta, jo domāju ka viņš paliks ar to baru, kas cik noprotu bija bars kopš pirmās klases. "Tu neiebilsti ja es te sēdēšu?" Viņš laipni pajautāja kad bija jau apsēdies. Es apjukumā neko neteicu tikai pakratīju galvu. "Ļoti labi, šī ir pēdējā stunda you know? Es piesargāšu tavus matus šajās stundās, ja nu nosirmo?" Viņš pateica un pasmaidīja. Galvā bija apjukums. Nebiju nemaz dzirdējusi tik daudz komplimentus vienā teikumā, vai tie maz ir komplimenti? Varbūt viņš saderēja ar pārējām meitenēm, ka nocopēs mani? Es sapurināju galvu un tieši laikā lai pamanītu to ka kabinetā ienāk skolotāja. 

Šī skolotāja bija diezgan stingra, stundas laika neļāva pļāpāt un pēc tam kad tika dota parakstīšanās lapa klasē bardaka nebija. Paldies dievam ka viņa pirms tam visu izklāstīja veselas trīsdesmit minūtes un pēdējās desmit palika lai parakstītos. Nebija trokšņa, un es jutu, ka mana galva pārstāj sāpēt.

Stunda beidzās un visi steidzās uz mājām. "Es iešu pa taisno uz pieturu, tu arī?" Denijs man pajautāja un es paskatījos uz viņu cenšoties imitēt "vai man ir kur citur iet" emociju. "Protams ka tu iesi, nepazīsti jau to Rīgu vēl tik labi." Viņš smejoties pats atbildēja uz savu jautājumu. Mēs devāmies uz pieturu un klusējām. Tās meitenes ar kuras pirms tam runāja ar Deniju bija kaut kur pazudušas. 

Mēs redzējām kā tramvajs aiziet. Pēc saraksta nākamais bija tikai pēc stundas. "Ātrāk būs aiziet ar kājām ne?" Es paprasīju Denijam. Viņš pamāja ar galvu: "Laikam jau jā..." Un mēs gājām. Mēs gājām klusumā un apkārt bija tikai pilsētas trokšņi. Denijs izvilka cigareti un aizdedzināja to. Turpinājās klusums. Kāpēc mēs gājām kopā? un ja mēs gājām kopā, kāpēc mēs nerunājām? Es gribēju iesākt sarunu, bet nekas nenāca laukā no mutes. 

Pēc divdesmit minūšu staigāšanas Denijs ierunājās: "Drīz jābūt tavai pieturai." Patiešām, priekšā bija redzama manas pieturas zīme. "Paldies par kompāniju?" Es nepārliecināti pateicu kad bijām pieturā. "Tev tiešām ir jāsteidzas uz mājām? I mean, mēs varētu vēl pastaigāt un šoreiz parunāt?" Denijs atbildēja. Laikam visu šo laiku viņš bija kautrējies tā pat kā es. Mana māja nebija tālu no pieturas un tās pagalmu varēja redzēt no šejienes, tādēļ uzmetot ātru skatienu un pamanot ka mammas mašīnas tur nav, teicu: "Labi es varu vēl pavadīt laiku ar tevi."

Un mēs devāmies, un runājām par viss kaut ko. "Šķiet ka tu esi jauka persona." Pateicu nedaudz smaidot un Denijs apstājās. "Tu tiešām tā domā?" Viņš ar izbrīnu acīs teica. Tas bija dīvaini redzēt emocijas viņa sejā. Vai tiešām viņš tā uzvedās tikai manā klātbūtnē, vai arī visu pārējo meiteņu? "Jā, es tiešām tā domāju" caur smiekliem, par neveiklo situāciju, es teicu. Denijs pasmaidīja un mēs turpinājām staigāt.