Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

9. nodaļa.

Denijs mani pavadīja mājās. Pirms devos iekšā mājā saņēmu sirsnīgu apskāvienu, es pamaidīju un devos augšā pa kāpnēm. Pulkstens bija trīs pēcpusdienā un bijām sarunajuši tikties piecos un man bija tieši divas stundas lai pierunātu mammu mani laist prom no mājas. 

Iegājusi dzīvoklī es sajutu tikai gardu ēdiena smaržu, un domāju kad tad būtu labāk vaicāt ja ne pie pusdienu galda. "Esmu mājās, mammu" Es paziņoju ieejot mājā un ovelkot apavus. "Nāc ēst tūlīt viss jau būs gatavs." Mamma teica vēl šiverējoties pa virtuvi. Virtuvē ieejot es sajutu visas smaržas vienu viet. Mamma bija īsts virtuves rūķis un spēja pagatavot visdažādākos ēdienus. "Kas tas būs?" Es pavaicāju pārliecoties pār viņas plecu un paskatoties uz plīti. Tur cepās ēdieni, un es nevarēju viņus atšķirt. "Aj, es tos nosaukumus nekad neatceros, galvenais ka būs garšīgi" Mamma atbildēja kamēr es apsēdos pie galda. Nopīkstēja krāsns un mamma no tās izvilka neliela izmēra cepeti. Nolikusi cepetei uz galda, viņa vēl nedaudz apmaisīja pannas saturu un uzcēla arī to uz galda. Viss smaržoja tik garšīgi, manā mutē sariesās siekalas. Saliku nedaudz no visa uz šķivjā un ēdu. 

"Vai tas nebūs nedaudz par daudz, mums abām?" Es vaicāju ēdot gardo maltīti.

"Nekas, apēdīsim vēl rīt. Vienmēr ir labi kad ir ēdiens." Mamma ļoti mierīgi atbildēja. 

Es nevēlējos viņu satraukt, sakot ka iešu  astaigāties pa nakti, tadēļ manas domas skrēja no idejas uz ideju. Beigās izdomājo ko varu mammai prasīt. "Klau, vai esi ar mieru ka šonakt palieku pa nakti pie drauga?" Es nevainīgi pajautāju. Mamma nedaudz aizdomājās un tad atbildēja: "Man nav pretenziju, tikai uzvedies godīgi." Es pasmaidīju un piekrītoši pamāju itkā apsolītu ka neko traku nedarīšu. Pabeigusi maltīti apskatījos pulkstenī kas stāvēja virtuvē. "Vai man dieniņ, apskaties uz laiku. Man būtu jāiet laukā." Es klūpot pati savos vārdos pateicu un izskrēju pa durvīm paņemot jaku un somiņu. "Es būšu atpakaļ rīt, pietiekami laicīgi, lai izpildītu mājasdarbus." Es mammai apsolīju un devos lejā pa kāpnēm. Tieši brīdī kad es nonācu lejā, atnāca Denijs.

"Ko tu pateici ka tev ļāva?" Viņš uzreiz vaicāja.

"Es pateicu ka palikšu pa nakti pie kāda..."

"Well... visu nakti jau mēs nestaigāsim."

"Tad būs jāpaliek pie tevis" Es teicu nedaudz koķetā tonī, bet denijs tikai pasmīnēja

"Labi ka man ir vieta vienam zaļmatainam skuķim."

Un mēs sākām savu piedzīvojumu. Staigājām pa pilsētu, slēpāmies pagalmos, piepildījām gaisu ar nelielu druzciņu cigarešu dūmiem un turpinājām staigāt. Runājām par šo un to, kamēr nakts apvija savus spārnus ap pilsētu un mums. Viss kļuva aizvien klusāks, bet ne pilnībā kluss. Mašīnas vēl rūca pa ielām un ik pa brīdim likās ka uzskrienam kādam, tik pat dzīvē apjukušam, pusaudzim. Mēs smējāmies un izbaudījām katru mirkli no šīs nakts. Viss bija skaisti un es negribēju lai tas beidzas. Un pēkšņi es sapratu, pēkšņi manā galvā izdīga tā sēkla kas bija iesējusies pirmajā septembrī. Esmu iemīlējusies. Bet vai tā var būt? Vai es varu iemīlēties cilvēkā kuru pazīstu tikai knapi nedēļu? Jo es vairāk skatījos uz viņu, jo es vairāk klausījos viņā, es sapratu ka šo cilvēku es negribu zaudēt. Kaut lai viņš paliek uz mūžu kā druags, man ir vienalga, es gribu viņu blakus. Pametot skatienu uz debesīm, kurās zvaigznes tik viegli nemaz nemanīja, es redzēju kā viena zvaigzne tomēr krīt. Kā muļķe ievēlējos, lai viss izdodas ar Deniju. Vai tad viņam nebija vēsture ar Kati? 

"Man šķiet būtu laiks doties uz māju pusi" Viņš pārtrauca manu domu uzplūdumu un pasmaidīja. Es pamāju ar galvu un mēs gājām pie viņa. "Ko es daru" es pie sevis nodomāju. Es knapi pazīstu šo puisi un jau eju pie viņa ciemos, palikt pa nakti. Kādēļ es šito daru? Bet tomēr es sevi neapturēju. Es gribēju lai tas notiek.