Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

19. Nodaļa

Es biju izkāpusi no tramvaja un tikko beigusi runāt ar Deniju kad beidzot nokļuvu pie savas mājas durvīm. Man bija jāklausās viņa pārmetumos, par to ka es nebiju viņam uzrakstījusi, ka esmu dzīva. Kaut es viņam paskaidroju, ka biju dzērusi un nedzirdēju īsziņas atnākšanas signālu, viņš turpināja no mušas pūst ziloni. Patiesībā jau, tās 30 minūtes runāšanas manā pusē bija klausīšanās. Viņš uzvedās kā mamma vai kā greizsirdīga meitene. (Kad es to iedomājos runājot ar viņu, knapi noturēju sevī smieklus.)

Uzkāpusi līdz pareizajam stāvam es nopūšoties atslēdzu durvis. Mammas mājās vēl nebija un varēju netraucēta ieslīdēt savā istabā. Tādēļ ka vēl nebiju līdz galam pamodusies, mans vēders vēl nevēlējās ēdienu un varēju paņemt tikai glāzi ūdens, lai padzertos. Kad biju iekārtojusies uz savas gultas ar savu klēpjdatoru klēpī, mans telefons sāka zvanīt. Man par lielu pārsteigumu tas nebija Denijs, bet gan Kate.

"Čau, tu vari runāt?" Kate izklausījās nedaudz satraukta.

"Jā protams, viss kārtībā?"

"Es visu pa telefonu neizstāstīšu, bet vai es drīkstu atnākt pie tevis?"

"Droši, neko nevaru aizliegt, tu adresi zini?" Es jutos nedaudz apmulsusi.

"Denijs pateica. Es drīz būšu." Kate teica noliekot klausuli, un man neatlika nekas cits kā gaidīt kamēr Kate atradīs ceļu līdz manai atrašanās vietai. Domas par to kas Kati tā uztrauca nepameta manas domas, un mana atmiņa aizceļoja līdz Denija vārdiem par Kates vecākiem. Vai tiešām arī šoreiz viņi bija iedzēruši par daudz? Es centos savas domas nedaudz nomākt paskatoties kaķu video un skumstot par to ka mamma negrib lai mums ir kaķis. Pat nemanot bija pagājusi kāda pusstunda un durvju zvans iezvanījās.

"Paldies dievam es atradu pareizās durvis," Kate nopūtās kad ieraudzīja manu seju.

"Tad kas īsti notiek?" Es vaicāju kad biju viņu ielaidusi un slēdzu ciet durvis.

"Tas ir diezgan garš stāsts, tāpēc varbūt būtu labāk ja mēs apsēstos kaut kur," viņa teica velkot nost savu jaku, "Kur man nolikt virsdrēbes?"

Es norādīju uz pakaramajiem, kas atradās netālu no durvīm un vedu viņu uz virtuvi. Kates seja bija apsārtusi no aukstuma, tādēļ es uzvārīju viņai tēju. Viņa iekārtojās virtuves krēslā un, kā jau Kate, uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

"Tātad, man laikam jāsāk ar to, kādēļ esmu šeit un nevis mājās siltumā?"

Es pamāju ar galvu un viņa padzērās mazu malku tējas.

"Es nezinu vai tu zini, bet mani vecāki mīl iedzert. Nu tā kārtīgi. Un šodiena ir viena no tām reizēm, un es nevēlos atrasties viņu sabiedrībā pašlaik, un man vajadzēja kur atrasties, jo ārā ir auksts un es nosaltu, ja censtos atrast patvērumu tur."

"Tu aizmuki no mājām?" Es centos saprast ko Kate tikko bija paskaidrojusi.

"Nu... Tikai uz šodienu. Rīt viņi klusēs un gulēs."

Es uz brīdi klusēju. Doma par to ka Kate ir uzaugusi ar to mani nedaudz biedēja un man viņas palika žēl.

"Tad, izmantojam laiku lietderīgi un noskatāmies kādu filmu vai seriālu?"

"Baidos ka mūsu gaumes varētu atšķirties, bet kāpēc gan ne?"

"Ejam uz manu istabu, mans dators jau ir ieslēgts."

Mana istaba nebija viena no viss nekārtīgākajām. Vienīgā vieta kurā valdīja haoss bija mana gulta. Blakus gultas sienai es biju jau paspējusi izkārt dažus no saviem līdzpaņemtajiem plakātiem un nozīmīgajiem zīmējumiem. Kates uzmanību pievērsa viena no nedaudzajām skicēm.

"Tu zīmē?" Viņa vaicāja, kā jau cilvēks kurš pamana zīmējumus uz kāda cita sienas.

"Nē, tas nav mans, to zīmēja klasesbiedrene no Ogres. Viņai patiešām ir talants." Es pasmaidīju paskatoties uz Laimas radītajām zīmuļu gleznām.

"Tev arī patīk Harijs Poters?" Viņa vaicāja kad viņas acis bija nonākušas līdz lielam plakātam kurš bija zilās krāsas tonī un kura centru rotāja liels Ērgļa simbols (Es domāju ka visi saprot ko tas nozīmē)

"Esmu nūģis un to zina visi. Ieguvu pat iesauku Danadors dēļ tā."

"Bet diez vai tu būtu Burvju skolas direktors, drīzāk tikai skolotāja."

"Un man ar to pietiktu, jo neviens negribētu mani nogalināt."

Kate nedaudz pasmējās un tad paskatījās uz mani ar skatienu kas varēji tikai liecināt par to ka tas nebija smieklīgs joks.

"Varbūt mūsu gaumes tomēr neatšķiras tik ļoti" Kate izlaboja savu pirmo iespaidu, nopētot visus plakātus, kas atradās pie manas gultas sienas, "Kā tu vispār dabūji to plakātu?"

"Izprintēju fotosalonā. Tas izmaksāja diezgan daudz."

"Tev ir jauka istaba." Kate beigās noteica apsēžoties uz gultas malas.

"Tev laikam taisnība." Es piekritu nopētot savu istabu savādāk kā parasti.

"Es zinu ko mēs varētu skatīties, es drīkstu?" viņa pavaicāja norādot uz manu laptopu un es pamāju ar galvu.

Viņa uzlika kādu seriālu par vampīriem un vēl sazin kādiem mošķiem, kas mani īsti neieinteresēja, bet es nebiju rupja un biju atvērta par to.

Kad pirmā sērija bija beigusies Kate ierunājās: "Kā tev patika?"

Es paraustīju plecus: "Ir jau ok."

"Es saprotu kā tev varētu nepatikt, jo tu nešķiet kā romantikas cienītājs, bet man patīk tā krāšņuma piedeva." Viņa sapņaini teica.

Es pamāju ar galvu, lai norādītu ka es klausos.

"Un tas arī palīdz aizmirst par slikto savā dzīvē," viņa nedaudz mazāk sapņaini teica, "bet ko tur daudz par to!"

"Klau," es viņu pēkšņi uzrunāju un sapratu ka šī iespējams būs tēma par ko viņai nepatīk runāt, "Denijs man teica ka jūs kādu laiku atpakaļ esot bijuši labi draugi?"

"Nu jā... Kaut kad tā bija. Tādos gadījumos kā šodiena es varēju doties pie viņa un aizmirst par uztraukumiem."

"Ja es nebāžu degunu tur kur nevajag - Kas notika?" Es uzmanīgi vaicāju

"Viņš mainījās, mēs laikam sastrīdējāmies un es pat īsti vairs nezinu, kas bija iemesls. Cik es sapratu viņš par mani vēl uztraucas?"

"Vismaz viņš tā teica..."

Mēs klusējām līdz brīdim kad mans telefons sāka dziedāt. Šoreiz zvanītājs bija Denijs.

"Jā?" es pacēlu izklausoties nedaudz vairāk nokaitināta nekā vēlējos.

"Es gribēju atvainoties par rītu."

"Ok. Atvainošanās pieņemta." kaut es necentos izklausīties vēsa.

"Also, Kate man neatbild. Viņa ir pie tevis?"

"Jā, jau kādu stundu. Mēs skatījāmies seriālus, varbūt viņa nedzirdēja." Šajā brīdī Kates skatiens atkal likās nedaudz nosodošs.

"Ā, ok." Viņš teica

"Mhm" es atbildēju

"Nu tad laikam neko, atā."

"Atā."

Es noliku telefonu sev blakus un nopūtos.

"Denijs tevi laikam ir meklējis. Viņam tiešām vajadzētu beigt uztraukties par visiem pēc kārtas."

Kate sāka smieties

"Kas tev liekas tik smieklīgs?"

"Viņš bija greizsirdīgs par to ka tu biji uz koncertu, bet pats uztraucas par citām meitenēm." Kate smejoties teica

"Neizvēlīgs čalis." es tikai noteicu.

"Piedod, šim nebūtu jābūt smieklīgi, bet tas tiešām šķiet smieklīgi."

"Es tagad saprotu kādēļ tu negribēji, lai es ar viņu pinos." arī es sāku smieties.