Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

21. nodaļa

Skolā īsti nespēju padomāt. Bija pirmdiena un iepriekšējā vakarā nebiju gulējusi. Ne Kate ne Pēteris šodien nebija skolā. Tas nebija pārsteigums.

Visa diena bija vienīga vilkšanās pakaļ Denijam un klausīšanās kā viņš runā ar meitenēm. Skolotāji uzsāka mūs vēl vairāk biedēt ar eksāmeniem, un jau pusdienu starpbrīdī likās ka aizmigšu savā porcijā. Pirms mana seja saskārās ar mazliet vēsajiem, skolas ēdnīcas kartupeļiem mani uzrunāja balss, kas likās kaut kur dzirdēta. 

Šī balss piederēja Dāvim.

"Pēteris šodien nav skolā ja?" 

Es noliedzoši pakratīju galvu un kaut ko nomurmināju. 

Dāvis pamāja ar galvu un aizgāja prom, droši vien, lai piezvanītu Pēterim, es turpināju vērot savus kartupeļus. Tos patiesībā nemaz negribējās ēst, es tikai blenzu uz porciju kamēr saņēmos piecelties un aiziet to nolikt. Biju tik nogurusi ka pat nepamanīju vai ēdnīcas darbinieces uz mani dusmīgi blenza. 

Vēl bija palikusi pus diena ar mācību stundām, bet gribasspēka nebija nekāda. Denijs kaut kur runāja ar draugiem un es nemaz negribēju viņu meklēt. Garastāvoklis slīdēja uz leju un likās ka man vajadzētu izvējoties vēl pirms garais starpbrīdis ir beidzies. Vēl bija palikušas desmit minūtes līdz starpbrīža beigām tāpēc es izskrēju ārā. Gaisa temperatūra bija kritusies un vēsums iedzēla man degunā. Rīts, brīnumainā kārtā, bija licies siltāks. Caur kokiem varēja redzēt bariņu ar pīpējošiem jauniešiem un citur stāvēja meitenes, kas vienkārši vēlējās sajust svaigāku gaisu. 

"Tu gribi pīpēt?" Mani iztraucēja pazīstama balss. Tas atkal bija Dāvis.

"E... Vispār nē, es iznācu, lai paelpotu svaigu gaisu."

Viņš tā pat pasniedza man cigarešu paciņu. 

"Es nopirku Pēterim, bet viņš pats vainīgs ka šodien skolā nav." 

Patiesību sakot manī bija bijusi vēlme aiziet uzpīpēt, un brīdī, kad mēs ar Dāvi stāvējām skolas "pīpētavā" jutos nedaudz labāk un stress likās pazudis. 

"Kāpēc Pēteris nav skolā?" Es centos uzsākt sarunu.

"Da es nezinu, viņš izslēdzis telefonu." 

Es saprotoši pamāju ar galvu.

"Viņš tā bieži dara?"

"Jā," Dāvis nopūtās, "Vispār nezinu kā viņš pabeigs skolu."

Mūsu starpā atkal bija klusums un es lēnām nopīpēju cigareti. Cigaretes vidū dzirdēju zvanu, bet man  "nebija iekšā" skriet uz stundu. Vienu dienu gadā taču varēju dot sev arī ne pārāk pelnītu atslodzi. 

Kad cigarete bija beigusies es pārtraucu klusumu: "Es iešu mājās, šodien kaut kā galva nestrādā."

Dāvis paskatījās uz mani, pamāja ar galvu un aizgāja uz stundu. Es paliku viena pati ar Pētera cigaretēm un savām domām.

 ***

"Atvainojiet, adresāts šobrīd nevar atbildēt. Lai aizsūtītu..." Es pārtraucu ierakstīto balsi, kas vienmēr paziņoja par telefona atrašanos ārpus zonas, vai cilvēka nevēlēšanos ar nevienu kontaktēties. Itkā jau es zināju kur Pēteris dzīvoja un varēju aiznest viņam viņa cigaretes, bet man likās ka man vajadzētu pirms tam par to viņam paziņot. 

Izlēmu ka piezvanīšu viņam vēlreiz un sagaidīšu līdz mazais pīkstiens liecinās par manis apmaksātās īsziņas nosūtījumu. Pēc tam kad tas bija izdarīts sajutos dīvaini. Likās ka nu jau viss ir izdarīts, bet bija palikusi nepabeigta darba sajūta. Iespējams ka tā bija no tā ka atrados ārā uz ielas nevis skolā. Iespējams tā bija apziņa ka biju izdarījusi nepareizi, aizejot prom no skolas, dienas vidū. Varbūt tā tomēr vajadzēja darīt? Un ja nu es pēkšņi es aizejot no skolas, izglābu sevi no sirds triekas? 

Es iespējams izskatījos dīvaini, kad kādas desmit minūtes vienkārši stāvēju uz trotuāra un skatījos tālumā, bet es nu biju iesprūdusi. Es iespējams būtu iesprūdusi vēl ilgāk, ja man nesāktu zvanīt telefons. 

"Jā, hallo?" Es atbildēju līdz ko telefons bija man pie auss.

"Man bija izslēdzies telefons. Tu zvanīji," telefona mikrofons bija nedaudz apslāpējis Pētera balsi. 

"Ā, jā. Man Dāvis iedeva tavas cigaretes, par cik tu nebiji skolā. Es tev varu ienest tagad."

Kādu brīdi Pēteris klusēja, itkā cenzdamies aptvert ko es tikko viņam pateicu. 

"Jā, droši. Tas būtu nenormāli forši."

Pirms es paspēju pateikt čau,  Pēteris jau bija nolicis klausuli un es sapratu ka man neatliek nekas cits kā iet pie viņa. 

Ceļš cauri Rīgai nebija patīkams. Trotuārus sedza brūnais slīdošais sniega un sāls maisījums, mašīnas un cilvēkus atdalīja nedaudz melnas sniega čupas. Tramvajā es negribēju kāpt, jo tajā būtu vēl mazāk gaisa nekā ārā. 

Netālu no Pētera es vēl apstājos un atpūtos. Kājas nedaudz sāpēja no slidenā ceļa, un man ļoti palika žēl, gados vecāko kundžu, kas lēnām slidinājās pa trotuāriem. 

***

Pirmais, kas ar mani sasveicinājās bija Rūdolfs. Viņš pieglaudās pie kājām un ieņaudējās. Un tikai pēc tam Pēteris pateica "Čau." 

"Es varu pakavēties, ja tu gribi," Es nedaudz nervozi teicu dodot Pēterim cigaretes.

"Ok, labi," Pēteris vienkārši izklausījās noguris.

Mēs daudz neko nedarījām. tikai sēdējām uz Pētera dzīvokļa mazā balkona un pīpējām. Pēteris ik pa brīdim ierunājās par kaut ko, bet sarunas īpaši neritēja. 

Vienā brīdī man atnāca īsziņa no Denija.

"Čau, kur tu pazudi?"

Stundas laikam bija beigušās un viņš izdomāja man uzrakstīt.

"Čau, es gribēju mazliet atpūsties no skolas. Atnācu pie Pētera." Tā es viņam uzrakstīju un neko daudz nedomādama.

Pēc tam viņš, protams, palika greizsirdīgs un es tiku bombardēta ar īsziņām. 

"Tev Denijs raksta, ja?" Pēteris man paprasīja, pēc piektā īsziņas signāla.

"Aha," es lēni novilku un nopūtos.

"Viņš vispār ir kretīns. Es tagad necenšos tevi kaut kā iespaidot, vai kā, bet manuprāt viņš tev galīgi nepiestāv. Nu galveno kārt tāpēc ka viņš ir kretīns."

Es nemaz necentos pierādīt Pēterim pretējo. Es zināju ka viņam bija taisnība. Lai gan man nelikās ka Denijs ir milzīgs kretīns, es nevarēju nepiekrist ka kaut kādā ziņā viņš pret citiem uzvedas riebīgi. 

Pulkstenis draudēja tuvoties četriem vakarā.

"Eu, man ir jāiet mājās, mamma savādāk uztrauksies."

"Ok." Pēteris jau cēlās kājās, lai mani pavadītu. Es nodzēsu cigareti pelnu traukā un cēlos līdzi. 

Velkot jaku es vēl paspēju pateikt,lai Pēteris nāk uz skolu. Viņš "novilka" garu "nu jā". 

"Paldies ka atnesi cigaretes." Viņš pateica pirms es devos prom.

"Nav par ko, tas jau tā pat bija pa ceļam."