Stāsts par Tusiņiem un Greizsirdību.

6. Nodaļa.

Es pamodos pietiekami laicīgi lai paspētu uzskriet mammai kas ēda brokastis. 

"Es ceru ka tu šoreiz netaisies neēst pusdienas." Viņa man vaicāja padzeroties melno kafiju

"Nē, nē, šodien es noteikti pusdienas paēdīšu" Es viņai atmetu pretī un ātri pagatavoju brokastu pārslas. Šī bija diena kad nejutos tik pārliecināta lai liktu sev uz sejas kosmētiku, tādēļ tikai nomazgāju seju un izķemmēju matus. Paņēmusi skolas somu, kurā jau bija pāris mācību grāmatas, es devos uz skolu. 

Skolā pamanīju ka Kates atkal nav. Denijs jau runāja ar cilvēkiem no klases, tikai es klusi apsēdos kaut kur, kur mani nevar tik ļoti pamanīt. Izvilku telefonu un uzrakstīju Katei sms. Viņa neatbildēja, un es ātri aizmirsu par to ka viņai biju rakstījusi. Kāda meitene no tā bara ar kuru runāja Denijs, pienāca pie manis. "Klau, nevēlies nākt pie mums, nevis sēdēt malā viena?" viņa pavaicāja un es vēl miegaina paskatījos uz viņu un paraustīju plecus. "Varu jau arī aiziet pie jums." es atbildēju un pēc tam kad viņa bija pasmaidījusi gāju viņai līdzi. Kad pienācu tuvāk, jutos nedaudz neērti jo visi uz mani skatījās. Protams sapratu ka tie varētu būt mani mati. Kāda meitene apskatījās uz visu manu ķermeni, itkā mani vērtētu. Denijs izskatījās norūpējies un nemaz tik laimīgs par to kas ir noticis. "Dana, kādēļ tu esi izvēlējusies šo apģērbu kombināciju?" meitene kas mani nopētija vaicāja, "Tavai formai piestāvētu daudz plūstošāks apģerbs, piemēram svārki ar kādu viegla auduma kreklu... Un uz tavas sejas nav kosmētikas, kā tad tā? Vakar izskatījies daudz labāk" Es apjuku, jo šādu novērtējumu, tieši par mani, dzirdēju pirmo reizi. "Es... Es šodien gribēju vilkt džinsas un kreklu." Vienkārši atbildēju un centos aizdzīt atlikušo miegu no smadzenēm. "Zini, tu man patīc, nešķieti nemaz kā tik slikts cilvēks, kaut nezini neko no modes" Tā pati meitene smajoties atbildēja. "Man ir vienalga par modi," Es teicu un nožāvājos un vēl žāvājoties atbildēju, "atvainojiet." Meitene izskatījās aizvainota, bet es neilikos traucēta. Dažas meitenes paķiķināja, un cik es nopratu pēc situācijas es tikko biju aizvainojusi, kau kas sevi uzskatīja par lielu personību šajā klasē. Pēkšņi jutu ka mans telefons novibrē. Paskatījos un tā bija īsziņa no Kates. Viņa atvainojās par to ka nebūs skolā šo nedēļ, jo viņa ir pēkšņi saslimusi. Atbildēju lai viņa neuztraucas un izveseļojas. 

Stundas pagāja līdzīgi kā iepriekšējās dienas stundas. Tikai dažās stundās jau sākām ņemt vielu. Vienā no stundām Denijs atkal apsēdās pie manis. Es neiebildu, tikai domāju par to kā ātrāk varētu tikt prom no skolas. "Es redzēju ka pirmajā septembrī runāji ar Katrīni," Viņš iesāka kad skolotāja vēl nebīja ienākusi, "Nezini kāpēc viņa nav skolā?" Viņš izklausījās diezgan uztraucies. Es no sākuma neizpratnē paskatījos uz viņu. "Es zinu ka viņa pirmajā dienā tev paprasīja tavu telefona nummuru, tu noteitki viņai esi prasījusi, kādēļ viņa nav skolā." Viņš itkā nolasījis manas domas izskaidroja. "Jā es šorīt prasīju, viņa teica ka esot saslimusi" Atbildēju un ar acs kaktiņu pamanīju ka kabinetā ienāk skolotāja. Denijs izskatījās noraizējies. Es nezināju kādas bija viņu attiecības un es negribēju bāzt degunu kur nevajag, bet mani mocīja neziņa. Kaut pazinu Kati ļoti maz es par viņu uztraucos.  

Stundas bija beigušās un gribot negribot, mums ar Deniju bija jāiet uz vienu pieturu. Šī diena bija aukstāka tādēļ nopirku divas kafijas "Narvesen" kioskā. "Es nezinu kāda kafija tev garšo, es cru ka es trāpīju pareizi" Es teicu dodot kafiju Denijam. Viņš klusējot to paņēma un padzērās.

"Tu trāpīji diezgan pareizi. Kāpēc tu pirki man kafiju?"

"Tu izskatījies sadrūmis un es domāju, varbūt kafija palīdzēs..." 

"Paldies." Viņš teica viegli pasmejoties un pasmaidot

"Piedod ja es bāžu purnu kur nevajag, bet kāpēc tu uztraucies par Kati? Nu, nepārproti, es arī uztraucos, bet..." Es centos paskaidrot, bet viņš mani pārtrauca

"Mums ir ļoti labas attiecības, un es zinu ka viņās vecāki mēdz dzert. Dzert nedaudz par daudz..."

"Ak..." Es jutos nedaudz dīvaini, jo man par to stāstīja "Tu domā ka tā var būt arī šoreizējā problēma?" 

"Es ceru ka nē, bet ko var zināt?" 

Tramvajs bija atnācis un mēs iekāpām tajā. Es gribēju paprasīt kādēļ Denijs pats viņai nebīja prasījis kādēļ viņa kavē skolu, bet es noturējos un nepaprasīju. Kad kāpu ārā Denijs izkāpa manā pieturā. "Kāpēc kāp ārā te?" Es pārsteigti pavaicāju.

"Iešu ar kājām, tramvajā smēķēt nevar."

"Tevi pavadīt?"

Viņš pavilcinājās līdz beigās atbildēja: "Nē, iešu viens. Viss kārtībā." 

Es atvadījos no Denija, redzēju kā viņš aiziet un aizdedzina cigareti. Varēju tikai noprast ka tā nebūs pirmā un vienīgā viņa ceļā. Gāju augšā uz dzīvokli. Mamma vēl bija darbā un es devos uz istabu. Negribēju ēst un negribēju darīt neko. Jutos nedaudz dīvaini. Es nejutos piederīga vēl nekur. Un nezināju kā varētu palīdzēt kādam ko vēl nepazīstu. Nesapratu arī vai man maz vajadzētu palīdzēt? Ja nu labāk ir šādi, ka es guļu gultā un neuztraucos par nevienu?