-Vēl pēc mēneša-
Mēs ar Damianu pēdējā laikā vispār neesam saskrējušies. Es dzīvoju savu dzīvi, viņš savējo, jo kā nekā Samuels nevēlējās, lai es viņu satieku.
Bija kārtējā ballīte pie Samuela. Kārtējā bezjēdzīga ballīte, pēc kuras es raudāšu, jo Eiprilas un Damiana attiecības ir ideālas. Es tā arī puisim neesmu atzinusies, ka atceros gandrīz visu no tā vakara.
Samuels turēja mani aiz rokas, viņš runāja ar kādu vīrieti. Pēc tam puisis mani veda padejot. Iesmējos. Viņš manā mutē ielika kāsi, kuru pīpējām kopā. Šī nakts būs interesanta. Pat ļoti. Ievilku un izelpoju. Mani jau apdullināja.
--- 15+
Mēs ar Samuelu skūpstijāmies. Viņš bija man augšā. Puisis paraudzījās uz mani, un es piekrītoši pakratīju galvu. Es biju gatava. Vismaz man tā likās. Samuels izkāpa no gultas un izģērbās, man pirmo reizi atklājot visu viņu. Nopūtos. Es esmu gatava. Esmu.
Puisis novilka manu kreklu un satvēra manas krūtis. Viņš patikā nopūtās. Pasmaidīju. Viņš ieslidināja pirkstus zem manām apakšbiksēm un taisīja apaļveidīgas kustības. Nopūtos. Sajūtas nebija tādas kādām tām vajadzēja būt. Puisis vēlējās novilkt manus svārkus, bet es sarāvos. Kas notiek?
-Es tomēr neesmu gatava.- To darīt kopā ar tevi. Es izkāpu no gultas. Es jutos tik neveikli un slikti, bet es zināju, kas man bija jādara. Es uzvilku atpakaļ savu kreklu. -Lūdzu piedod.- Izskrēju no telpas. Gāju uz gaiteņa galu. Attaisīju vaļā durvis, kur Damians sēdēja ar Eiprilu. Viņi vienkārši sēdēja un runāja par kaut ko. Šķita, ka par kaut ko nopietnu.
-Sveika!- Mēs esam kļuvušas par it kā draudzenēm. Vismaz es nevēlos Eiprilu nogalināt. -Tu vēlējies parunāt?-
-Ar Damianu. Tev nebūs pretenziju atstāt mūs divatā?- Damians uz mani skatījās. Viņš noteikti, ka bija izbrīnīts, jo šajā ēkā bija arī Samuels. Viņi abi bija nopietni runājuši par to, ka es nedrīkstot vairs tikties ar Damianu.
-Jā, protams.- Eiprila pasmaidīja un izgāja. Damians noskatījās kā viņa aiziet. Kad nedzirdēju vairs viņas soļus, es aizslēdzu durvis. Damians uz mani apjukumā palūkojās. Apsēdos viņam blakus.
-Es nevēlos neko skaidroties un tā, jo tas ir bezjēdzīgi. Ar tevi nav iespējams runāt.- Nopūtos. Es paskatījos uz viņu. -Jo mēs visu laiku strīdamies.-
-Es tevi šobrīd tiešām nesaprotu.- Damians noteica. Nopūtos.
-Labi, es skaidrošu citādāk.- Es satvēru viņu aiz kakla, puisis nopūtās. Pacēlu viņa galvu nedaudz augstāk un iesēdos puiša klēpī.
-Anastasij...-
-Vienkārši aizveries.- Es piespiedu savas lūpas pie viņa. Uzreiz notrīsēju. Tās bija patīkami sajust. Šīs sajūtas bija tās, kas man pietrūka. Tās, kuras nepietika. Viņš mani neatrāva, bet turpināja skūpstīt.
-Tev ir Samuels un man ir meitene.- Damians nočukstēja. Atspiedu savu galvu pret viņa.
-Mani tas agrāk neuztrauca un tevi arī nē.- Damians savas rokas uzlika man uz vidukļa un piespieda sev tuvāk. Es viņu skūpstīju tik kaislīgi, un viņš arī nebija tālu aiz manis. Damians piecēlās kājās, paņemot mani uz savām rokām. Pasmaidīju. Puisis mani ieguldīja gultā un palūkojās uz mani.
-Tas ir nepareizi.-
-Vai mēs kaut reizi esam darījuši kaut ko pareizi?- Pasmīnēju. To man Damians teica pirms aizbrauca prom.
-Sasodīts!- Damians ar vienu roku novilka savu kreklu un atsāka mani skūpstīt. Es satvēru puisi aiz kakla, bet viņa roka uzreiz to norāva un puiša roka satvēra manu kaklu. -Tu nekad tā nedrīksti darīt man, saprati?- Piekrītoši pakratīju galvu.
