Encore

18

HARIJS

"Jā, Harij. Varētu teikt, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas man liek smaidīt katru dienu."

Nespēju beigt domāt par vārdiem, kas bija nākuši par Melānijas lūpām, kad pēdējo reizi runājām. Es zināju, ka mēs nerunājam katru dienu, ka mums nebija iespējas atrast laiku, lai pārrunātu kā pagāja mūsu diena, vai pajokotu viens par otra dzīvi, kā to dara draugi.

Es apmēram zināju situāciju, kas norisinās meitenes dzīvē, bet man nebija ne mazākas nojausmas kā viņai palīdzēt. Es nezināju vai viņa gribēja manu palīdzību, vai vēlējās mani otrā telefona galā, tikai tāpēc, lai viņai būtu kāds ar ko parunāt. Man nebija ne jausmas, kurš no šiem variantiem izklausījās biedējošāks.

Man bija bail tikt meitenei pārāk tuvu, ļauties būt viņas uzticības personai. Zinu, ka biju viņai to teicis vairākas reizes pēdējo mēnešu laikā. Bet vai es patiešām spēju būt tas cilvēks?

Es nevarēju vienkārši ierasties viņas dzīvē un palīdzēt nokārtot problēmas ar ko viņa pašlaik saskaras. Es nevarēju viņu aizstāvēt no attiecībām, kas izklausās brūkošas. Un pat ja es viņai palīdzētu pamest Konoru, ko tālāk? Mums abiem nebija nāktones, mēs bijām pārāk atšķirīgi.

Skaļi nopūtos atgāžot galvu pret lidmašīnas biznesa klases sēdekli, liekot Lū paskatīties uz mani ar jautājošu skatienu.

Es nebiju turējis savu vārdu, un biju pastāstījis diviem cilvēkiem, ka uzturu kontaktu ar Melāniju, pēc tam, kad viņa bija man lūgusi pretējo. Ja godīgi, man nebija spēka noturēt to pie sevis. Manā dzīvē notika pārāk daudz, lai es šādu informāciju paturētu tikai pie sevis. Man bija jādomā par savu ikdienu, par kliedzošiem faniem, par intervijām, par nākamā albuma rakstīšanu, par Teilori. Visa bija par daudz.

Pie tam, Melānija nebija daļa šīs dzīves, bija gandrīz neiespējami, ka viņa kādreiz kļūs par tās daļu, tāpēc pastāstot Lū, kas notiek, es nedomāju, ka tam būs kādas sekas.

"Vēlies par to parunāt?" Lū nočukstēja manā virzienā, noskatoties kā es vairākas reizes izbraucu cauri saviem matiem, iedzerot vēl vienu malku alkoholiskā dzēriena, kas bija nolikts manā priekšā. Par atbildi es piekrītoši pamāju ar galvu, vairs nespēdams izdomāt nākamos soļus, kā rīkoties tālāk.

Amerikas daļa mūsu tūrei bija beigusies, un tagad bija pienācis laiks, lai veselu mēnesi pavadītu mājās. Un es zināju, tiklīdz lidmašīnas riteņi pieskārsies Londonas Hītrovas lidostas skrejceļam, es atkal atradīšos tikai dažu stundu attālumā no Melānijas.

Blondā sieviete piecēlās no savas sēdvietas un pastiepdama plaukstu uz manu pusi uzsmaidīja man vieglu smaidu. Es saņēmu viņas plaukstu, ļaujot viņai pieraut mani kājās un aizvilkt līdz lidmašīnas aizmugurei, kur bija dažas brīvas rindas un mēs varējām runāt neviena nedzirdēti.

"Runā, mans mīļais." Lū Tīsdeila pārmeta par lūpām, kad abi bijām iekārtojušies neērtā krēslā. "Es zinu, ka Tu domā par viņu."

Skumīgi pasmaidīju jau atkal izbraucot ar pirkstiem cauri saviem mazliet nekārtīgajiem matiem. "Jā. Es domāju par viņu. Es nevaru izlemt, vai man vajadzētu viņu satikt, vai izlikties, ka man nav laika. Lū, es tiešām vairs nezinu ko darīt.

"Pirms dažām nedēļām es teicu, ka jums ir divi varianti. Vai nu jūs visu izrunājāt un izlemjat palikt par draugiem, vai Tu viņai pastāsti kā jūties. Patiešām jūties."

Šķiet, ka izlemt kā es patiešām jūtos bija pats grūtākais lēmums no visiem. Es nedomāju, ka Melāniju joprojām mīlēju, bet zināju, ka man viņa ir ļoti svarīga. Man nešķita godīgi atklāt visas savas kārtis. Ko mēs darītu tālāk? Viņa bija attiecībās, ko es pavisam negribēju izjaukt. Viņa bija atradusi karjeru, ko izbauda, sakārtojusi savu dzīvi, cik vien var.