Encore

06

Harijs

Lai cik ļoti es censtos, es nespēju beigt domāt par Melāniju. Nespēju noticēt, ka redzot meiteni, kas pirms trim gadiem salauza manu sirdi, tikai uz dažām minūtēm, ir iespējams jau atkal atgriezties pagātnē. Es vēlējos sev ieskaidrot, ka viņas aizbraukšana no Hartlendas bija ārā no mana prāta dziļumiem, taču brūnās acis un smalkā balss atsauca atmiņā mūsu pēdējo vakaru kopā.

Mums abiem bija tik daudz iespēju darīt ko vien vēlamies, ceļot kur vien vēlamies un nekad mūžā vairs nekrustot ceļus. Liekas, ka augstākajiem spēkiem padomā bija kas cits. Padomājot reāli, kāda bija iespēja, ka mēs satiksimies tieši slimnīcā, kur viņa strādāja? Toms varēja nokļūt jebkurā no Londonas slimnīcām un tas nozīmētu, ka es Melāniju vairs nekad neredzētu. Šī doma vien man likās pietiekami biedējoša, lai liktu zosādai pārklāt manu ķermeni.

"Soundčeks pēc desmit minūtēm!" tūres koordinatora balss atskanēja manā ģērbtuvē.

Man vairs nebija laika, lai domātu par viņu. Par to kā viņas balss uzkrītoši drebēja, kamēr meitene centās dabūt pār lūpām dažus vārdus, cenšoties izkausīties pietiekami pārliecināta par sevi. Vai kā Melānijas acis bija ieurbušās manās. Viņas acis. Atcerējos, ka meitene man  vienmēr bija centusies ieskaidrot, ka viņas acis ir vienkārši brūnas, ka tām nepiemīt it nekas īpašs. Viņa bija kļūdījusies, jo meitenes acīs es biju spējīgs izlasīt visu. Protams, tas nebija pa spēkam ik vienam, ko viņa satika. Melānija bija jāiemācās izprast, bija jāgaida, kamēr viņa pati to atļaus. Un nezinu kāpēc, bet meitene bija to atļāvusi man, kaut tikai uz dažiem mēnešiem...

"HARIJ!" Lū izrāva mani no domām, "Tev jau bija jābūt soundčekā, visi uz tevi gaida, mister Stails." Viņa ielika vienu roku sānos, atbalstoties pret durvju rāmi.

Skaļi iztīrīju kaklu, lai pārliecinātos, ka mana balss mani nepievils. "Es jau eju, piedod, mazliet aizdomājos." Manu atvainošanos pavadīja īsi smiekli, kas nepavisam neizklausījās patiesi, liekot sievietei saraukt pieri un pārgriezt acis.

"Tu domā par viņu, vai ne?" Viņas balss bija ieguvusi maigāku skaņu, liekot sievietei izklausīties gandrīz mātišķi. Un te nu beidzot jautājums bija izskanējis skaļi.

Pacēlu skatienu no savām plaukstām, lai ieskatītos savas uzticības personas acīs, un piekrītoši pamāju ar galvu. Lū zināja. Taču viņa bija vienīgā, kas zināja par Melāniju un visu, kas mūs abus saistīja. Protams, izņemot pārējos puišus. Es viņai uzticējos tik ļoti, ka vienu vakaru, apmēram gadu atpakaļ, es biju pastāstījis par dzīvi Hartlendā un meiteni, kas man bija nozīmējusi vairāk par visu. Noklausoties manu stāstu es liku Lū apzvērēt, ka viņa nepārstāstīs dzirdēto nevienam citam, pat ne Tomam, kas bija viņas vīrs. Un līdz pat šai dienai viņa savu solījumu bija turējusi.

"Kā tu zināji?"

Lū nopūtās, pirms atvilkusi savu plecu no durvju rāmja, uzsāka īso ceļu pie manis. "Tas, protams, nav tāpēc, ka esmu viena no tavām uzticības personām, Stails." Sieviete teica, ar ironijas piesitienu balsī. "Bet tad kad, tu domā vai...runā par viņu, Tev ir īpašs skatiens."

Iesmējos, izbraucot ar pirkstiem cauri savām nekārtîgajām lokām. "Īpašs skatiens, huh?"

Lū aizlikusi savu izbalināto matu šķipsnu aiz auss, apsēdās uz blakus krēsla, skatoties kaut kur prētējā sienā. "Jā, es nemāku īsti paskaidrot...," tagad sievietes cieši ieskatījās manās. "...it kā Tu joprojām apbrīnotu katru viņas vissīkāko daļiņu, it kā Tu viņu joprojām...mīlētu." Draudzenes balss bija nokritusies par dažiem decibeliem, padarot šo sarunu daudz svarīgāku.

"Tu zini, ko es domāju par mīlestību, Lū." piecēlos no ērtā krēsla, kur biju pavadījis lielāko daļu pēcpusdienas, lai beidzot dotos uz saundčeku.