Encore

09

Melānija

Es attapos sēžot pie bāra letes, kopā ar Hariju Stailsu. Un nē, tas nebija sapnis, lai arī cik ļoti es to vēlētos. Nebiju pat domājusi par to, ka
kādreiz es šos vārdus izteikšu domās, kur nu vēl, ka tas patiešām notiks. Bet šajā brīdī, manās asinīs cirkulēja pārāk liels alkohola daudzums, lai es skaļi izteiktu to, ka nevēlos ar viņu runāt, to, ka mēs nedrīkstam sazināties.

Bet vai tā bija taisnība? Ja es negribētu pašlaik atrasties viņa klātbūtnē, vai es joprojām sēdētu šeit, patiesībā izbaudot viņa kompāniju?

Viss, ko viņš gribēja bija tikai uzzināt kāpēc es šeit esmu viena pati un kāpēc es pasūtu vienu dzērienu pēc otra, pat nedomājot par sekām. Bet es nezināju, ko viņam teikt. Manas domas bija it visur citur, izņemot atbildes uz jautājumiem. Es nespēju beigt domāt par to, cik lieliski puiša melnais krekls pieguļ viņa torsam, par to, cik ļoti sārtas izskatās viņa lūpas ik reizi, kad viņš pārlaiž tām mēli, par to, cik ļoti zaļas izskatās viņa acis, kad viņš skatās uz mani, cerot sagaidīt atbildi uz kādu no saviem jautājumiem.

Man nevajadzēja tā justies. Šis puisis bija mana pagātne, bet pašlaik es nespēju izmest no prāta atmiņas par viņa plaukstām uz sava auguma, par viņa smiekliem pēc katra mana stulbā joka un par to kā viņa zobi iegrima manā apakšlūpā ik reizi, kad viņš bija mani skūpstījis.

Manam prātam vajadzēja mani bombardēt ar atmiņām un domām par Konoru, bet puiša seja manā prātā bija gandrīz neaizsniedzama, es zināju, ka tā nevajadzētu būt un es zināju, ka pie tā strādāšu, bet pašlaik es nespēju pretoties savai vēlmei būt šeit ar Hariju.

"Es ceru, ka Tu zini, ka vienkārša skatīšanās uz ūdens glāzi nepalīdzēs." Viņa balss izrāva mani no domām par viņu pašu, liekot manam mazliet miglainajam skatienam atkal pievērsties puisim, kura perfektajā sejā es reiz biju iemīlējusies. "Būtu jauki, ja Tu nomainītu glāzes." Harija roka pasniedzās, lai nomainītu tumšo, alkoholisko dzērienu manā priekšā pret ūdeni. Pat tagad viņš par mani rūpējās.

"Man vajadzēja Tev pateikt, ka aizbraucu."

"Mums nav par to jārunā."

"Tu biji pelnījis zināt. Aizbraukt neko nepasakot bija pati sliktākā ideja, kas jebkad man bija ienākusi prātā. Es nedrīkstēju Tev to nodarīt...par ko es domāju?!" manas plaukstas iebrauca matos, ļaujot tumšajām šķipsnām aizšķērsot manu redzeslauku. "Kā es tevi tik ļoti varēju sāpināt? Man vajadzēja cīnīties pret tēva lēmumu, kaut arī es jau tad zināju, ka tam nebūtu jēgas..."

"Melānij," viņa pirksti pieskārās manam vaigam, lai aizliktu matu cirtas aiz auss, ļaujot skatienam atkal pētīt manu seju. "Mums nav par to jārunā." Harijs atkārtoja kādu brīdi paturot siltos pirkstus pie mana vaiga. Šis brīdis bija mazliet par ilgu, ļaujot atkal jaunām, neticami sāpīgām atmiņām šķērsot manu prātu.

"Par ko tad, lai mēs runājam, Harij?" Mana balss bija aizlūzusi, padarot zināmu arī viņam, ka kaut kas mani sāpina. "Par to ko mēs darām pašlaik? Par to, cik labi mums sokas pa dzīvi?"

Viņš nolaida skatienu uz savām plaukstām, kas bija sakrustotas uz bāra letes. Puisis neatbildēja uzreiz, šķita, ka viņš vairākas reizes pārdomā savu atbildi, kamēr es blenzu uz ūdeni glāzē sev pretī, ar acs stūrīti vērojot viņu. "Tā ir pagātne." Puisis pārlaida pāri savām lūpām, liekot man pagriezt galvu pret viņu, gandrīz tajā pašā mirklī.

"Bet vai Tu esi ticis tam pāri?" Nedomājot izšāvu, pat necenšoties domāt, kādu atbildi es saņemšu, un cik ļoti šis jautājums varētu iegriezt man pašai, ja tas būtu vērsts pret mani.