Encore

13

MELĀNIJA

Dienas skrēja uz priekšu un es jutos kā vāveres ritenī. Viss, ko es zināju bija trīspadsmit stundu darba dienas. Un katras dienas beigās es biju tik nogurusi, ka vienīgā doma manā galvā bija par to, cik ērta ir mana gulta.

Dzīve ar Konoru bija vienkārša. Mēs bijām kopā, mēs runājām, smējāmies, mīlējāmies, bet kaut kas bija savādāk. Pirms viņa aizbraukšanas es nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. Taču tagad, viss likās pārāk ierasts, pārāk pašsaprotams un pārāk...pelēks. Es nevarēju iedomāties citu vārdu. Man nešķita, ka manas jūtas bija mainījušās, bet kaut kas nebija pareizi.

Pašlaik es sēdēju savā mašīnā, gatavojoties iet atpakaļ uz dzīvokli, kur Konors ir pagatavojis vakariņas. Šodiena bija vilkusies neiespējami ilgi. Iespējams tas bija dēļ daudzajiem pienākumiem, garajām stundām un nebeidzamo problēmu straumi. Bet varbūt tas bija tāpēc, ka Enija bija devusies nedēļu ilgā atvaļinājumā, un es nebiju apjautusi, cik bieži es ar viņu sarunājos darba laikā, līdz šim brīdim, kad viņas tur vairs nebija.

Mans telefons nopīkstēja, liekot man skaļi nopūsties. Bija apmēram astoņdesmit procentu iespējamība, ka tas bija Konors, kurš jautās, cik tālu es esmu.

"Ir trīs naktī, un es tikko iedomājos par tevi...patiesībā es nespēju beigt par tevi domāt. Paldies, ka devi mums iespēju atkal būt draugiem, Mel. Es tevi nepievilšu.

H."

Es nespēju noslēpt smaidu savā sejā. Bija patiešām dīvaini sazināties ar Hariju. Mūs saistīja tik daudz kas, bet reizē pilnīgi nekas. Patiesībā es neticēju, ka šī draudzība būs ilga. Mēs bijām pārāk atšķirīgi un dzīvojām pavisam atšķirīgās pasaulēs.

"Ej gulēt, H. Beidz tēlot psihologu."

Savācu atlikušās mantas somā, galvā jau sākot veidot sarakstu ar lietām, kas man jāpaspēj izdarīt šovakar. Biju tikusi gandrīz līdz dzīvokļa durvīm, kad mans īsziņas signāls atskanēja kāpņu telpā.

"Nezināju, ka Tu esi tik auksta, Miss Evansa...starp citu, turēt mūsu draudzību noslēpumā ir sasodīti grūti. "

Skaļi nopūtos pēc ziņas izlasīšanas. Es biju puisim lūgusi, lai viņš nestāsta pārējiem, ka atkal kontaktējāmies. Es nebiju gatava tikt iejaukta viņu slavenību dzīvē, man bija savi dzīves mērķi, kas bija svarīgi. Un pie tam, manā skapī bija pārāk daudz noslēpumu, ko es negribētu izklāstīt visai pasaulei.

"Harij...es jau Tev pastāstīju, kāpēc mums šis ir jāpatur starp mums. Un es to domaju nopietni, vai nu mēs paliekam draugi un turam to pie sevis, vai izdzēšam viens otra numuru un nekad nesazināmies."

Vai tiešām es biju auksta? Nē. Es vienkārši nevēlējos būt atklāta visai pasaulei, es izbaudīju savu dzīvi vientulībā.

"Piedod, Mel, es saprotu. Paldies, ka devi mums iespēju, kā jau teicu - es tevi nepievilšu. Un tagad es eju gulēt, pēc dažām stundām kārtējā intervija. Izbaudi savu vakaru. xx"

Pašlaik manī valdīja milzīga vēlme atbildēt uz šo ziņu, bet es nezināju, ko teikt. Bija grūti saprast, ko es jūtu. Harijs bija mans draugs, bet pirms dažiem gadiem viņš bija mans Visums, viņš bija viss, ko es vēlējos. Es zināju, ka pārvākšanās bija mainījusi manas jūtas. Bet varbūt es biju likusi manām jūtām mainīties, tikai attāluma dēļ. Es biju aizpildījusi savu laiku ar citām nodarbēm, lai man nebūtu jādomā par viņu. Tagad šķita, ka es patiesībā biju izvairījusies domāt par Hariju tikai tāpēc, ka es viņu neprātīgi mīlēju, un tagad, kad man atkal bija iespēja ar viņu kontaktēties, man vairs nebija iespējas izvairīties, jo viņa vārda jebkurā brīdī varēja parādīties mana telefona ekrānā.

"Sveika, mīļā!" Konors uzspieda ašu skūpstu uz mana vaiga, brīdī, kad es ienācu pa durvīm. "Kā pagāja Tava diena?"

Nometu somu tur par zemē, lai novilktu savu jaku. Ienākot dzīvoklī mani pārņēma vēl lielāks nogurums, kā pirms tam.

"Nekas īpašs nav mainījies. Tie paši pacienti, pārāk garas stundas un manas kājas mani tūlīt nogalinās." Atbildēju ar vieglu smaidu sejā.

"Es pagatavoju lazanju, nāc uz virtuvi?" Konora lūpās rotājās milzīgs smaids. "Piemetīšu klāt arī masāžu, ja būsi pietiekami ātra!"

Jau atkal man likās, ka kaut kas ir savādāk. Tikai nevarēju saprast, kas tieši. Konors tikai nesen bija sācis man gatavot vakariņas, pienest teju un apjautāties par manu dienu. Lai arī pirms tam šīs darbības bija retas, mūsu atriecības likās īstas, tagad tās šķiet samākslotas. Likās, ka puisis dara visu, lai es justos labi, bet es nezināju, kā man justies.

"Konor, vai es drīkstu Tev ko pajautāt?" Apsēdusies pie galda un saņēmusi savu vakariņu porciju, es nevarēju noturēt mēli aiz zobiem.

"Protams, mīļā."

Kādu brīdi skatījos savā šķīvī, pirms saņēmos izteikt vārdus skaļi. "Kaut kas mūsu starpā ir mainījies, taču es nespēju saprast, kas tieši. Tu uzvedies daudz savādāk, kā pirms tam un es nezinu, vai Tu joprojām...mani mīli?"

"Mel, mīļā, protams, ka es tevi mīlu!" Pusis iesaucās, un nākamajā sekundē bija pie manām kājām, tās apķēris, viņš skatījās manās acīs. "Nekas nav mainījies, viss iet tikai uz labo pusi, lūdzu, neuztraucies par to."

Tu mani mīli, bet es nezinu vai es joprojām mīlu tevi.

Piekrītoši pamāju ar galvu. Bet nekas nespēja nomierināt manas skrejošās domas. Taču man bija jaattopas. Tas bija Konors, puisis ar ko es vēlējos pavadīt visu savu atlikušo dzīvi, vai ne? Mēs bijām kā radīti viens otram, mums bija līdzīgas intereses, un mēs mīlējām viens otru.

"Piedod, darbs ir iedzinis mani paranojā." Iesmējos, aizliekot matu šķipsnu aiz auss.

"Viss kārtībā, skaistulīt." Puisis uzspieda buču uz mana degungala. "Mums vajadzētu aizbraukt atvaļinājumā. Iedomājies, tikai mēs divi vien uz nedēļu, karstā saule, pludmales, kokteili.."

"Izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība."

Atlikušais vakars pagāja vienkārši skatoties televizoru, bet es nespēju beigt domāt par to, cik nepareizi un neērti es jutos. Konora jūtas nebija mainījušās, taču šķita, ka mainījies ir viņš pats, un es nezināju vai varu viņu pieņemt, lai arī cik ļoti es to gribētu.

Man vajadzēja ar kādu parunāt. Eniju nebija iespējams sasniegt, meitene bija devusies apciemot savus vecākus, un es negribēju viņu traucēt. Taču viņa bija vienīgais cilvēks manā dzīvē, ar ko es varēju apspriest savas jūtas. Bet tad manā prātā ienāca vēl viens vārds. Harijs.

Vairāk nedomājot es pasniedzos pēc sava telefona, kas atradās uz naktsgaldiņa, un vēl vienu reizi uzmetot skatienu Konoram, kas mierīgi šņākuļoja, es telefonā atradu Harijs vārdu.

"Ir pusnakts un man vajag ar kādu parunāt. Es nezinu vai šis ir labākais variants, bet man nav neviena cita ar ko parunāt...es nevaru saprast, kā es jūtos. Es mīlu Konoru, un viņš mīl mani, bet kaut kas ir mainījies, es vairs nezinu vai viņš ir tas cilvēks ar ko es vēlos pavadīt visu savu dzīvi. Bet nevaru saprast kāpēc..es nezinu, Harij."

Kad sapratu, ko es esmu izdarījusi, mani pirksti ātri uzrakstīja vēl vienu ziņu.

"Piedod, es nezinu, kāpēc rakstīju Tev, vienkārši ignorē mani, tā būs labāk. Xx"

Čaviņ, mīļie!
Zinu, ka turpinājums atkal nāca kādu laiku, bet es cenšos sakārtot savu dzīvi, pagaidām nesanāk bet Oh Well 🤷🏻‍♀️

Atceramies atstāt komentāru un nospiest zvaigznīti! Lasītāju viedoklis man vienmēr ir svarīgs.
Bučas, mīlu
- Katrīna