Encore

16

HARIJS

Es nespēju noticēt, ka Konors varētu nodarīt Melānijai ko tādu. Nejau tāpēc, ka es respektēju viņu kā vīrieti, bet tāpēc, ka tā ir Melānija par ko mēs šeit runājam. Es nevarēju iedomāties pietiekami labu iemeslu, lai kāds viņai nodarītu ko tādu. Melānija Evansa bija visbrīnišķīgākā sieviete, ko es jebkad biju saticis. Viņa vienmēr uztraucās par visiem pirms sevis pašas, viņa vienmēr palīdzēja citiem, negaidot atpakaļ it neko. Melānija Evansa bija perfekta. Jā, cilvēki saka, ka it neviens nav perfekt, bet viņa bija tuvāk tam kā viņa pati spēja iedomāties.

Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara, kad Mela man piezvanīja, apsūdzot Konoru. Es nespēju beigt par to domāt. Viņš nebija viņu pelnījis. Es cerēju, ka viņa to sapratīs, es cerēju, ka viņa nebaidaidīsies būt viena. Melānija bija stipra, es zināju, ka viņa būtu spējīga būt viena.

Katru reizi, kad es iztēlojos viņu sēžam parkā uz soliņa un raudam par kaut ko, ko Konors viņai bija nodarījis, es gribēju izsmērēt viņa seju pret asfaltu.

"Par ko Tu domā?" sievietes balss pārtrauca manu domu pavedienu. Pacēlu skatienu, un sastapos ar Lū Tīsdeilas skatienu.

"Es cenšos izdomāt, ko dāvināt Džemmai. Tu zini, cik izvēlīga viņa ir." papurināju galvu, viegli pasmaidot uz sievietes pusi.

Viņa samiedza acis un pašķieba galvu, "Un tas noteikti ir iemesls tam, ka Tu blenzi sienā pēdējās desmit minūtes, kamēr es tevi vēroju, sažmiedzot dūres un izskatoties tā, it kā Tu gribētu iepazōstināt kādu ar savu kreiso āķi."

Viņa apsēdās man pretīm, pārmetot matus pār vienu plecu. "Tātad, Stails, par ko tu patiesībā domā?"

Izlaidu elpu, ko nebiju pamanījis, ka turēju. Protams, ka viņa redzēja, ka es meloju, "Melānija domā, ka viņas puisis viņu krāpj. Viņa man pazvanīja trīs dienas atpakaļ, un es nespēju beigt domāt par to, kā viņa izklausījās..."

"Wow, stop. Man šķiet, ka Tu tikko teici, ka Melānija Tev pazvanīja trīs dienas atpakaļ. Kopš kura laika jūs sazvanāties?"

"Kopš mēs aizbraucām no Londonas, pēc tam, kad Toms bija slimnīcā." nokāru galvu, skatoties uz savām plaukstām.

Mūsu starpā nekad nebija bijuši noslēpumi. Ar Lū es varēju runāt par lietām, ar ko es nevarētu runāt ar pārējiem puišiem. Un es biju turējis noslēpumā manu un Melānijas atjaunoto draudzību, tieši tāpēc, ka viņa man to bija lūgusi.

"Tu man gribi teikt, ka jūs esat kontaktējušies divus mēnešus un es par to uzzinu tikai tagad?" Es piekrītoši pamāju ar galvu, iekožoties apakšlūpā. "Auč, es jūtos pievilta."

"Lū, viņa man palūdza, lai es nevienam nestāstu. Es nevarēju viņu pievilt."

Sieviete paskatījās uz mani ar skatienu, kas bija pilns mīlestības. Es zināju, ka varēju viņai stāstīt it visu.

"Tu viņu joprojām mīli." tas nebija jautājums.

Manas acis atrada Lū pelēkzilo skatienu. Es nebiju gaidījis, ka viņa pateiks ko tādu. Tā nebija patiesība...vai ne? Nebija iespējams, ka es joprojām mīlēju Melāniju. Taču balss manā prātā teica tieši pretējo. Kaut kur dziļi zemapziņā es biju sapratis, ka joprojām mīlu Melāniju tieši tajā brīdōi, kad viņa ienāca slimnīcas palātā. Es biju centies to noliegt, es nedrīkstēju viņu mīlēt. Mēs bijām pieauguši cilvēki, viss, ko mēs piedzīvojām pirms tam bija vidusskolas mīlestība.

"Nē. Mēs esam draugi." noraidoši papurināju galvu, liekot meitenei iesmieties.

"Harij, es Tevi pazīstu labāk, kā tu pazīsti pats sevi. Melānija Evansa bija Tava pirmā mīlestība, kas beidzās diezgan traģiski. Tagad Tu esi saticis viņu vēlreiz. Es redzu tikai divas iespējas, vai nu jūs izrunājat visu, kas noticis jūsu starpā un vienojaties, ka esat tikai draugi....vai Tu viņai atklāj, kā tu patiesībā jūties."

"Lū, es nevaru....es negribu viņu pazaudēt pavisam."

***

Turpmākās dienas paskrēja pārāk ātri un es pat neivēroju, ka ir pagājušas gandrīz divas nedēļas, kopš es pedējo reizi runāju ar Melāniju. Dienas bija pārpildītas ar koncertiem, jauna albuma ierakstīšanu, intervijām un 'randiņiem' ar Teilori. Es nezināju, kā menedžments joprojām spēj atrast laiku, lai mēs abi satiktos.

Šīs 'attiecības' bija nogurdinošas. Iespējams tas bija tāpēc, ka mans grafiks jau tā bija pārpildīts, bet man nebija spēka smaidīt kameru priekšā, turēt meitenes plaukstu, pievērst uzmanību viņas stāstītajam, man vairs vienkārši nebija spēka.

Šķita, ka mani tuvākie cilvēki arī beidzot ir sākuši ievērot, ka kaut kas nav kartībā. Skatieni, kas bija vērsti pret mani bija aizdomu pilni. Luisa acis vienmēr sekoja man tā, it kā viņš zinātu kas notiek manā prātā. Tā, it kā viņš nojaustu par ko es domāju.

"Harij...kas ar Tevi notiek?" tieši divas minūtes pēc mēģinājuma beigām, Luisa balss pārtrauca manu domu pavedienu.

Pagriezos pret draugu, ar domu, ka es viņam iebarošu kārtējos melus par to, cik grūti man iet satiekoties ar Teilori. Bet, kad manas acis sastapās ar viņu, es zināju, ka šis ir tas brīdis, kad man viņam ir jāatklāj patiesība. Es nevarēju Melāniju turēt noslēpumā no Luisa. Es zināju, cik tuva viņu draudzība bija trīs gadus atpakaļ, un es nevarēju turēt Melāniju tikai sev, pat tad, ja viņa bija man to lūgusi. Luiss bija pelnījis zināt patiesību.

"Man tev kas jāpastāsta." pamāju ar galvu uz manas personīgās ģērbtuves pusi un es zināju, ka viņš man sekos.

"...Melānija Evansa? Tu gribi teikt, ka Tu kontaktējies ar Melāniju Evansu? To pašu Melāniju Evansu, kas sagrāva tavu dzīvi trīs gadus atpakaļ, un es par to neko nezināju?"

Es piekrītoši pamāju ar galvu, baidoties skatīties draugam acīs. "Viņa negribēja, lai vēl kāds par to zin."

"Bet tas nenozīmē, ka Tu varēji to paturēt noslēpumā no sava labākā drauga. Tu zini, cik daudz viņa man nozīmēja!" viņš piecēlās kājās, sākot staigāt no vienas puses uz otru. "Es nespēju noticēt, ka tu man nepateici."

"Tāpat kā Tu man nepateici, ka viņa aizbrauks?" es zināju, ka tas ir sitiens zem jostas vietas.

"Man šķita, ka mēs esam tikuši tam pāri." viņš sarauca pieri, apstājoties uz vietas un pievēršot savu skatienu man. "Viņa man lika apzvērēt, ka es Tev neteikšu. Viņa gribēja pēdējo vakaru pavadīt redzot Tevi laimīgu."

Iesmējos, atceroties nākamo dienu pēc 14.februāra vakara. Es biju ceļā pie Melas nopircis mums kafiju un viņas mīļākos virtuļus, iemetis mašīnā segu, lai mēs varētu doties uz mūsu iecienīto vietu parkā, un izbaudīt viens otra kompāniju. Brīdī, kad es piebraucu pie viņas mājas, es zināju, ka kaut kas nav kārtībā. Īpašums bija pārāk kluss, mistera Evansa mašīna nebija pagalmā, kaut bija sestdienas rīts, un es zināju, ka sestdienas rītus viņi abi pavada kopā. Es biju pagrābis telefonu, lai atrastu Melānijas numuru, bet zvans automātiski atvienojās, un tajā brīdī es sapratu, ka vēstule, kas gulēja uz mana pasažiera krēsla, sagraus manu dzīvi.

***

ČAAUUUUU!!!!!! Es ZINU, ka daļa nāca astoņus mēnešus, bet ja godīgi, tad es nekad nebūtu zinājusi, ka pieaugušo dzīve aizņem TIK daudz laika.

ceru, ka šeit vēl ir kāds, kas izbaudīs stāstu 😂

bučas, mīlu
- katrīna