Encore

02

Harijs

"Kāpēc tu joprojām guli?" Naiala balss ielauzās manā prātā, kad puisis bija atrāvis vaļā aizskaru, kas šķīra mani no pārējā tūres autobusa.

"Tāpēc, ka man nāk miegs." atbildēju, neatverot acis.

Vai tiešām bija tik grūti saprast, ka es vēlos mazliet privātuma? Man nešķita, ka tas bija par daudz prasīts, ņemot vērā to, ka manu dzīvi jau tā izķidāja ikviens laikraksts un interneta portāls, kam nebija slinkums to darīt.

Pasniedzos, lai aizvērtu tumšo aizskaru vēloties vēl vismaz divdesmit minūtes miera un klusuma, ko biju ieplānojis klausoties mūziku. Varbūt tā nebija pirmā ideja, kas kādam saistās ar laika pavadīšanu vienatnē, bet man nekas cits neatlika. Busiņā bez manis atradās trīs mani grupas biedri, mūsu miesassargs, šoferis un iespējams vēl kāds, kam nebija slinkums iekāpt šajā busiņā.

"Mēs ejam iekšā arēnā." kad Naials bija licis mani mierā, manu brīvo laiku (ko gribēju pavadīt viens) patraucēja Liams.

Par atbildi es vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu, izraujot austiņu vadu no telefona. Nebija pat mazākās iespējas, ka man tiks dots kāds laiks vienam.

***

"Kas ir ar viņa matiem?"

"Kur ir matu laka?"

"Ātrāk!"

"Vēl piecas minūtes!"

Šie un vēl daudzi citi jautājumi un pavēles atskanēja mazajā telpā. Balsis, kas izkliedza pavēles bija satrauktas, steidzīgas un krita uz nerviem. Vienīgais, ko es varēju darīt šajā situācijā, kad man visapkārt valdīja satraukums, bija sēdēt augstajā krēslā un vērot savu spoguļattēlu.

"Harij, gatavs?" uz mana pleca uzgūlās plauksta, kas piederēja Luisam.

Par atbildi es vienkārši pamāju ar galvu, un piecēlos no krēsla, kurā biju sēdējis pēdējo stundu, kamēr Lū veidoja manu frizūru, ko tik un tā es izjaukšu, Sofija nopūderēja manu seju un Džons izvēlējās manu apģērbu.

It kā man nekas nebija jādara, kas sākumā bija licies lieliski, bet tagad es sāku justies nekam nederīgs, jo viss tika izdarīts manā vietā. Šķita, ka cilvēki man neuzticas pat izvēlēties savu apģērbu, jo bija iespēja, ka es to izdarīšu nepareizi.

"Hey, kas ar tevi šodien?" Luisa elkonis iebrauca manās ribās, liekot man paskatīties uz grupas biedru un jautājošu skatienu. "Kurš iedirsa tavā brokastu bļodā?"

Izlaidu plaukstu cauri matiem, jau aizmirstot, ka Lū tikko bija beigusi tos veidot. "Viss kārtībā." uzsmaidīju draugam, zinot, ka smaids nesasniedza manas acis.

"Runā."

Pagājām garām vismaz piecpadsmit cilvēkiem, kas skraidīja šurpu turpu pa garajiem arēnas gaiteņiem, cenšoties sakārtot pēdējās lietas, kas bija nogājušas greizi.

"Tiešām viss kartībā." šoreiz pacentos, lai mans smaids izskatītos īsts.

Luiss pamāja ar galvu, parādot, ka ir beidzis uzdot man jautājumus, kas saistās ar manu garastāvokli vai sajūtām. Tomēr mēs abi labi zinājām, ka viņa ziņkāre ar to nav apmierināta. Luiss bija no tiem cilvēkiem, kas nelikās mierā tik ilgi, kamēr neuzzināja patieso iemeslu manam īgnajam ģīmim. Bet patiesība bija pavisam smieklīga - iemesla nemaz nebija. Šodiena bija vienkārši viena no tām dienām. Tām dienām, kad gribas aizbēgt no visas pārējās pasaules un vienkārši pabūt tikai ar savām domām. Mums katram taču bija tādas dienas, vai ne? Vienīgā atšķirība starp mani un citu cilvēku bija tāda, ka es biju pasaulslavens dziedātājs.