Encore

12

HARIJS

Būt Melānijas sabiedrībā bija patīkami. Es pat nevarēju atrast vārdus kā to aprakstīt. Melānija izstaroja mieru. Un šķita, ka tieši tas man bija vajadzīgs, tieši tas man bija pietrūcis, jo mana dzīve man to nespēja sniegt. Viņa nejautāja man par manu karjeru, par manu slavu, par to, cik es nopelnu. Būšanu kopā ar Melāniju varēja pielīdzināt brīdim, kad slīkstošs cilvēks tiek izvilkts virs ūdens, lai atkal ielaistu gaisu savās plaušās.

Meitene vadīja mašīnu pa Londonas ielām ar lielu vērību, un es nevarēju beigt domāt par to, cik skaista viņa bija. Šķita, ka nekas viņas sejā nebija mainījies, viņa izskatījās tik pat jauneklīga, meitenes brūnās acis mirdzēja, garie, tumšie mati vieglās lokās vijās pāri mugurai, kad viņa bija atrāvusi muguru no krēsla atzveltnes, lai vieglāk pārredzētu ceļu. Melānija Evansa bija vienkārši skaista. Taču es zināju, ka viņa nav tā pati naivā meitene, ko es pazinu vidusskolā. Mela bija pieaugusi, viņa bija gājusi cauri pietiekami daudz pārbaudījumiem, un pat ja es nekad par tiem nebiju dzirdējis, es nojautu, ka meitenes dzīve nav bijusi tik viegla kā mana.

Tomēr no otras puses, mana dzīve nebija tik viegla, kā visiem apkārtējiem bija šķitis. Man nebija gandrīz nekādas teikšanas, es reti kad varēju pieņemt savus lēmumus, vai izteikt savas domas tā, kā to vēlējos. Spilgtākais piemērs bija satikšanās ar Teilori, kas pēc mana menedžera vārdiem bija "labākais, kas varēja notikt". Mana seja rēgojās lielākajā daļā interneta portālu, liekot žurnālistiem spekulēt par to, kas mūs ar Teilori saista. Taču mūs nesaistīja it nekas, man nebija pretenziju pret meiteni kā mākslinieci, taču mūsu intereses bija pārāk atšķirīgas un saruna it nemaz nevedās raiti. Bija pārāk daudz neveiklu paužu, vienkāršas skatīšanās vienam uz otru tikai tāpēc, ka menedžments tā bija licis darīt. Es negribēju turpināt savu dzīvi neesot cilvēks, kas to kontrolē.

Mēs piestājām pie pansionāta, un Mela smagi nopūtās, meklējot savu maku, telefonu un paņemot rokās mašīnas atslēgas. Izskatījās, ka meitene nav gatava doties iekšā. "Kad bija pēdējā reize, kad Tu viņu apciemoji?"

"Pārāk sen." Meitene ļāva priekšmetiem iekrist savā klēpī, pirms viņa atkal saķēra rokās stūri. "Es negribu ieiet viņa istabā, skatīties viņa sejā un saprast, ka viņš nezin, kas es esmu. Es nespēju sev piedot, ka jau ātrāk neredzēju simptomus, un tad bija par vēlu, un man neatlika nekas cits, kā viņu ievietot šeit. Es nespēju parūpēties par savu tēvu, Harij. Viss, ko es vēlos ir, lai viņš atceras, cik ļoti viņš lepojās, kad es pabeidzu pirmo gadu ar izcilām sekmēm, cik laimīgs un apmierināts viņš bija, kad redzēja, cik laimīgu mani padara Konors, es nespēju iedomāties to dienu, kad aizvedīšu viņam savus bērnus un viņš nezinās, kas mēs esam." Pār Melānijas vaigu noripoja asara. "Un viņš ir vienīgais, kas man ir palicis."

Saraucu uzacis, uzreiz iedomājoties par Džī Džī, savu vecmāmiņu. Es biju viņas vislielākais lepnums. Es un mana māsa. Sieviete nebeidza stāstīt kaimiņiem par to, ko mēs esam sasnieguši, viņa rīkoja ģimenes sanākšanas ik reizi, kad man bija brīvāks. Man bija tik daudz cilvēku, kas man atbalstīja, es pat nespēju iedomāties, cik grūti Melānijai ir gājis pa šo laiku, viņa bija viena, bet nebija ļāvusi dzīvei sevi salauzt. Es ar viņu lepojos.

"Tu viemēr būsi viņa meita, Melānij. Pat ja viņš tevi neatceras, nekas nespēs to mainīt. Tu esi sasniegusi tik daudz, Tu nepaļaujies uz citiem cilvēkiem, jo Tu zini, ka visu vari izdarīt pati saviem spēkiem. Un Tev ir tikai divdesmit gadu, Tu esi tik jauna, es zinu, ka Tu esi spējīga uz visu." Veltīju meitenei smaidu, liekot viņai viegli iesmieties un nogrozīt galvu.

"Neesi domājis par karjeras maiņu, Stails?" Viņa noslaucīja asaras. "Psihologs Tev labi piestāvētu. Tikai iedomājies, Doktors Stails."

"Aizveries, Evansa." Iedunkāju meitenes plecu, liekot viņai vēlreiz iesmieties.

Šī vieglā kustība man lika atgriezties vidusskolā ar tādu spēku, ka šķita, ka gaiss būtu izsists no manām plaušām. Mēs atkal kopā smējāmies, mēs izbaudījām viens otra kompāniju, tieši tāpat kā pirms trim gadiem. Tomēr viss bija mainījies, mēs nevaram būt nekas vairāk par draugiem.

"Vai Tu nāksi ar mani?" Meitene jautāja, pievēršot man savas lielās, brūnās acis, skaidri zinot, ka es nespēju atteikt šim skatienam.

***

Tikšanās ar Melānijas tēvu nebija noritējusi tik raiti, cik es biju cerējis. Misters Evanss bija pamatīgi novecojis, es gandrīz nemaz neatpazinu savu vēstures skolotāju. Un viņš it nemaz neatpazina mani. Un viņš neatpazina arī Melu.

Meitene centās viņam vēlreiz pastastīt par sevi, viņu dzīvi kopā, un es redzēju vīrieša sejā, ka viņš ļoti vēlas to visu atcerēties, bet viņš vienkārši nespēja. Un tas tik ļoti sāpināja Melāniju, ka es varēju redzēt, kā viņa iekšēji sabrūk. Taču viņa joprojām centās saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, smaidīt un smieties, stāstot tēvam par savu dzīvi, darbu un dažādiem slimnīcas jokiem, ko viņas abas ar Eniju bija izgudrojušas.

Atvadoties Mela bija apsolījusi, atbraukt tik drīz, cik būs iespējams, un es vēlējos būt šeit ar viņu, bet tas nebija mans pienākums, un es zināju, ka būšu pilnīgi citā valstī, turpinot dzīvot savu populāra dziedātāja dzīvi.

***

Mēs sēdējām Melas mašīnā,  rokās turot plastmasas kafijas krūzes.

"Tad, kad Tu man zvanīji, Tu teici, ka Tev vajag ar kādu parunāt, bet Tu joprojām neesi sācis sarunu." Viņa uzmeta man skatienu. "Tātad, Harij, vai Tu vēlies izstāstīt man savas problēmas?"

Es iekodos savā apakšlūpā pirms iedzeru malku karstā dzēriena, lai mazliet pakavētu laiku. Es zināju, ka nedrīkstēju meitenei neko stāstīt, tomēr tad bija viss, ko es vēlējos. "Melānija Evansa, vai Tu apsoli to nevienam nestāstīt?"

"Es apsolu." Atrāvu vienu plaukstu no dzēriena un pacēlu mazo pirkstiņu pret meiteni, gaidot, kad viņa savīs savu mazo pirkstiņu ar manu. "Harij, mēs vairs neesam bērni." Viņa nopietni teica, tomēr es joprojām turēju savu pirkstu starp mums, liekot viņai iesmieties pirms meitene savija mūsu pirkstus, ar šo žestu parādot, ka mēs varam viens otram stāstīt it visu.

"Es nezinu vai Tu redzēji bildes ar mani un Teilori Sviftu." Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, meitenes acīs īsi iemirdzoties kaut kam, ko es īsti nesapratu. "Bet tas viss ir menedžmenta plāns, lai saglābtu manu reputāciju. Visi gaida, kad es atradīšu savu īsto un vienīgo meiteni. Melānij, es neatceros pēdējo reizi, kad pieņēmu pats savu lēmumu, jo viss, ko es daru ir jau iepriekš izlemts. Es negribu šādi dzīvot, es vairs nespēju šādi dzīvot."

"Tad aizej." Viņa sarauca uzacis, it kā būtu dzirdējusi pašu stulbāki cilvēku uz planētas. "Atlaid savu menedžmentu, dari to, ko Tu pats vēlies. Nebaidies no tā, ko cilvēki par tevi domās. Nezinu vai Tu atceries, bet es Tev vienmēr atgādināju, ka Tev piemīt kaut kas tāds, kam cilvēki nespēj turēties pretīm, Tu esi kaut kas īpašs. Un neskatoties uz to, kādu lēmumu Tu pieņemsi, cilvēki Tev sekos, jo nav iespējams noslēpt, cik talantīgs Tu esi."

Un jau atkal Melānija izteica skaļi to, no kā es biju visvairāk baidījies - es biju pārāk gļēvs. Protams, viņa neteica tieši tos vārdus. Bet es biju pavadījis trīs gadus, ļaujot kādam citam valdīt pār manu dzīvi, un bija laiks tam pielikt punktu.

Ja joprojām izbaudām stāstu, tad atceramies nospiest zvaigznīti un atstāt komentāriņu! :))

Bučas, mīlu
Katrīna
xx