Encore

17

MELĀNIJA

Bija pagājušas divas nedēļas kopš tā vakara, kad es Konora telefonā izlasīju ziņu, un biju izskrējusi no mājas, pazvanījusi Harijam un pastāstījusi, ko domāju. Tikai atceroties kā biju raudājusi telefona klausulē, es saraucu degunu pretīgumā. Nespēju saprast, kāpēc es biju viņam zvanījusi, kāpēc es iedomājos, ka viņam, kas tāds interesēs. Muļķa meitene.

Tieši tas bija iemesls tam, ka nebiju ar viņu vairs sazinājusies. Man bija kauns atzīt, ka biju kļūdījusies. Konors mani nekrāpa. Viņš man nekad to nenodarītu, un es viņam ticēju. Mēs mīlējām viens otru, mēs cienījām viens otru un respektējām viens otru.

Kā jau gandrīz katru dienu, arī šodien es biju darbā. Un par prieku man Enija bija atgriezusies no sava atvaļinājuma, padarot manas darba dienas daudz aizraujošākas.

"Evansa! Astotā palāta gaida Tevi. Kur Tu tik ilgi kavējies?" vecākā medmāsa pacēla balsi, kad redzēja, ka es iznāku no trešās palātas ar smaidu sejā.

"Es atvainojos, Enijai vajadzēja mazliet palīdzības. Es jau esmu ceļā." pacēlu trauciņu ar tabletēm, lai parādītu, ka tulīt izdarīšu to, ko viņa jautāja.

"Paldies, ka pastūmi mani zem vilciena riteņiem." Enija iesmējās, nogrozot galvu.

"Vismaz Tu esi pareizajā palātā!" pasmaidīju draudzenei pretī, paķerot tablešu trauciņu un uzsākot ceļu uz devīto palātu, kur man bija jābūt pirms piecām minūtēm.

***

Darba diena paskrēja pārāk ātri, lai es paspētu atjēgties, ka pulstens jau bija deviņi vakarā. Taču tagad, apsēžoties pie sava skapīša, lai pārvilktu kurpes un sajūtot asas sāpes pēdās, es zināju, ka esmu bijusi šeit visu dienu.

Enija smagi nopūšoties apsēdās man blakus. Es nebiju draudzeni redzējusi apmēram pēdējas četras stundas, taču tās bija paskrējušas nemanot.

"Kā tu domā, cik ilgi man būtu jāgaida, lai saņemtu mantojumu no četrpadsmitās palātas?" viņa ierunājās, velkot gumiju ārā no sarkanajiem matiem. "Viņš mani bildināja vismaz sešas reizes."

Es skaļi iesmējos, liekot draudzenes skatienam pievērsties man. "Nezinu, cik ētisks ir šis jautājums, ņemot vērā, ka mēs esam devušas solījumu...un viņš ir precēts."

Viņa sarauca uzacis komiskā manierē, liekot smaidam pakavēties manās lūpās. "Melānij, es esmu pelnījusi greznu dzīvesstilu!" meitene iesaucās, liekot man atkal iesmieties. Man viņa tik tiešām bija pietrūkusi. Dienas bez Enijas vienmēr likās dikti garas.

Atkritu pret skapīti, kad abas kurpes bija manās kājās.

"En, es nezinu, vai man pietiks enerģijas tam kokteilim." nopūtos, pievēršot draudzenei noguruma pilnus skatienu.

Mēs bijām plānojušas ieskriet bārā uz vienu kokteili pēc darba, lai beidzot varētu kārtīgi parrunāt visu, kas ir noticis mūsu dzīvēs pēdējo nedēļu laikā. Taču tagad vienīgais, ko es gribēju bija mana gulta.

Meitene piekrītoši pamāja ar galvu, viegli iesmejoties. "Es biju aizmirsusi, cik kārdinoši mana gulta izklausās pēc katras darba dienas." Viņa piecēlās kājās, pārmetot somu pāri plecam. "
Ļauj es tevi vismaz aizvedīšu mājās."

Manās acīs gandrīz sariesās asaras, dzirdot šos vārdus. Es biju plānojusi pavisam neērtu tramvaja braucienu mājās, kas beigtos ar desmit minūšu gājienu no stacijas līdz dzīvoklim, caur diezgan biedējošām sānieliņām.

"Es tevi mīlu." pārmetu somu pāri plecam, liekot draudzenei pārgriezt acis un viegli pasmaidīt, pirms viņa ievija savu roku manā elkonī, un mēs kopā izgājām no personāla ģērbtuves.