Encore

08

Harijs

Nostājos sava spoguļa priekšā, ar pirkstu galiem piekārtojot melnā krekla apkakli. Dzīvoklī klusi skanēja 'Hymn for the weekend' no jaunākā Coldplay albuma, bet mans noskaņojums nekādīgi neuzlabojās. Puiši un daži tūres cilvēki, bija sarīkojuši mazu pasēdēšanu vienā no Londonas bāriem, kur es parasti iegriezos, kad gribēju palikt neviena nemanīts. Taču šoreiz šķita, ka palikt nemainītam būs pati pēdējā lieta, kas ir iespējama. Es zināju, ka bija noīrēts viss bāra otrais stāvs, lai mēs visi varētu pavadīt jautru vakaru, atgriežoties atmiņās par tūri līdz šim, un uzsaucot daudz pozitīvus tostus tās nākotnei.

Bet tomēr manu prātu šaustīja kas pilnīgi cits. Bija pagājušās jau vairākas dienas kopš es biju redzējis Melāniju un pagaidām man nebija radusies iespēja vēlreiz iegriezties slimnīcā, lai pārmītu kādu vārdu ar meiteni. Ko gan es viņai vispār varētu teikt? Uzdot jautājumus par viņas aizbraukšanu šķita pagalam nevietā. Tas bija noticis pirms vairākiem gadiem, viņai bija tikai septiņpadsmit. Es nevaru vainot viņu lēmumos ko viņa pieņēma 17 gadu vecumā. Man tas nelikās godīgi.

Tomēr tik pat nevietā likās jautāt viņai par to kā viņai iet pašlaik. Mēs bijām ārā viens no otra dzīves, man nebija nekāda sakara ar to, ko viņa dara pašlaik. Kāpēc šis viss liekas tik sarežģīti? Es nekad neesmu bijis viens no tiem cilvēkiem, kam nav ko teikt, bet tikai domājot par Melāniju, mans prāts pārstāja funkcionēt.

"It kā tu viņu joprojām mīlētu"  tā Lū bija raksturojusi manu skatienu, kad es domāju par Melāniju. Bet vai tā bija? Es neticēju mīlestībai, vismaz ne tādai, kādu to apraksta grāmatās. Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka pārlieku agri biju to piedzīvojis un pārlieku agri pār mani nāca nasta, kas saucās sirdssāpes.

"Harij? Gatavs? Taksis jau gaida." Labākā drauga balss atskanēja mājas pirmajā stāvā.

Es pat nebiju pamanījis, cik ātri laiks ir paskrējis, un tagad pulkstenis jau sita piecus pēcpusdienā. Šķita, ka šis laiks kluba apmeklējumam ir mazliet par agru, bet mēs visi zinājām, ka tikai ceļš no Hamstedhītas līdz Londonas centram ir pietiekami ilgs.

Jā, es biju izvēlējies iegādāties māju attālāk no burzmas un šis likās pietiekami labs rajons. Dzīvojot šeit divus gadus man nebija nācies nožēlot savu lēmumu.

"Jā, tūlīt nāku." Uzbļāvu, meklējot pulti ar ko izslēgt mūzikas centru, liekot mājai vienā mirklī iegrimt ērmīgā klusumā, ko pārtrauca tikai Luisa neritmiskie soļi uz trepēm.

"Kā redzu Tu sāki agri." izslēdzis istabas apgaismojumu, pirms tam pārbaudot vai džinsa bikšu kabatās ir viss nepieciešamais, noteicu, redzot ka Luisa plauksta mazliet par stipru sažņaugusi trepju margu, viņa gaiši zilās acis nodevīgi mirdz un puiša lūpās rotājas mazliet nebēdnīgs smaids, padarot viņa izskatu mazliet puicisku. Protams, vecuma ziņā.

Bija ļoti viegli noteikt, kad Luiss ir dzēris. Kaut gan viņš bija viens no pļāpīgākajiem cilvēkiem, ko zināju, tiklīdz viņa asinsritē nokļuva alkohols, puisis uzreiz mainījās. Gan izskatā, gan uzvedībā. Pār viņa lūpām vēlās daudz vairāk sarkastisku piezīmju, kas dažbrīd robežojās ar apvainojumiem, kas viņam esot skaidrā prātā parasti palika aiz zobiem. Kaut gan mēs visi zinājām, ka arī tad viņam bija grūtības paturēt savas domas pie sevis.

"Kādam ir jāuztur jautrība pa ceļam, vismaz kamēr Tava depresīvā pakaļa nebūs tikusi ārā no depresijas bezdibeņiem." viņš pārgrieza acis, sakrustojot rokas pār savu krūškurvi. Lai noturētu līdzsvaru viņš bija ar plecu atspiedies pret sienu, kamēr drauga seju rotāja garlaicība.

Iešķībi pasmaidīju, saprotot, ka viņš jau bija pamatīgi iereibis un nebija ne mazākās jēgas sākt skaidrot, ka neesmu ieslīdzis depresijā. "Runājot par pakaļām - mums vajadzētu Tavu ierobušo nogādāt atpakaļ taksī."