Encore

14

HARIJS

"Ir pusnakts un man vajag ar kādu parunāt. Es nezinu vai šis ir labākais variants, bet man nav neviena cita ar ko parunāt...es nevaru saprast, kā es jūtos. Es mīlu Konoru, un viņš mīl mani, bet kaut kas ir mainījies, es vairs nezinu vai viņš ir tas cilvēks ar ko es vēlos pavadīt visu savu dzīvi. Bet nevaru saprast kāpēc..es nezinu, Harij."

Vēros telefona ekrānā, pilnībā ignorējot otro Melānijas ziņu. Viņa izklausijās izmisusi. Pat ja es neredzēju viņas seju, kaut nedzirdēju meitenes balsi, es tik un tā zināju, ka viņai sāp. Es, protams, gribēju meitenei palīdzēt, bet nezināju kā. Es nezināju, kas tieši notiek viņas dzīvē. No šīs ziņas nevarēja saprast pietiekami daudz, izņemot to, ka viņa bija apjukusi. Melānija nezināja, kā jūtas.

"Es nezinu, kas notiek Tavā dzīvē. Es nezinu, kas notiek starp jums ar Konoru. Bet, Mel, atceries to, ka Tu vienmēr vari runāt ar mani.

H.''

Pēc tās ziņas es no Melānijas vairs neko nedzirdēju. Es ļoti labi zināju, ka meitenes darbs prasa daudz laika. Un es zināju arī to, ka Mela ir nopietnās attiecībās. Bija iespējamība, ka meitene ir visu izrunājusi ar Konoru, un viss ir kārtībā. Un man būtu jābūt laimīgam par to, tomēr kaut kur dziļi sirdī es jutu, ka es nekad nevarēšu būt patiesi laimīgs par Melāniju.

Es nebiju viņai piedevis. Pat, ja es centos sevi pārliecināt, ka biju, mani tomēr grauza tas, ka viņa bija aizbraukusi. Un pat, ja es zināju, ka es turu uz viņu ļaunu prātu par kaut ko, ko viņa izdarīja septiņpadsmit gadu vecumā, es nevarēju to vienkārši aizmirst. Un kaut kādā veidā es vienmēr nonācu līdz šai domai. Es sapratu, ka nedrīkstēju viņu vainot par lēmumiem, ko viņa pieņēma septiņpadsmit gadu vecumā, pie velna, es tajā laikā pieņēmu sasodīti sliktus lēmumus. Tomēr starp mums bija atšķirība. Es savus sliktos lēmumus pieņēmu pirms biju iepazinis Melu. Bet meitene savu lēmumu izdarīja skaidri zinot, ka mani sapinās. Un tas sāpēja pat tagad.

Man vajadzēja ar kādu parunāt. Man vajadzēja kādam pastāstīt par to kā es jūtos. Sazinaties ar Melāniju bija patīkami, bet reizē tas mani grauza. Es nezināju vai drīkstu to turpināt, bet nespēju pat iedomāties par viņas numura bloķēšanu.

Man bija tikai divi varianti, tikai divi cilvēki ar ko es varēju runāt - Lū, vai psihologs. Un es nespēju izdomāt, kurš variants man šķita biedējošāks.

***

Es nespēju koncentrēties uz lietām, kas man bija svarīgas. Es nespēju izdziedāt pareizas notis, atcerēties smaidīt satiekot fanus un klausīties manos draugos, kad viņi ar mani runāja. Un viss bija Melānijas vaina. Viņa bija manā prātā dienu un nakti. Es vairs to nespēju izturēt. Man bija kaut kas jādara lietas labā.

Zvans uz terapeita ofisu bija ilgs, liekot man pārdomāt vai es tiešām biju gatavs uzticēt stāstu par Melāniju Evansu vēl kādam. Tikai trīs cilvēki uz šīs planētas zināja katru vissīkāko detaļu par mani un Melu. Tā bija viņa, es un Lū Tīsdeila.

Biju sarunājis savu terapeita apmeklējumu uz trešdienas pēcpusdienu. Pašlaik bija pirmdiena, tagad man bija pietiekami daudz laika pārdomāt, vai es tiešām esmu tam gatavs. Vai es tiešām vēlos atvērt katru brūci, ko biju centies sadziedēt.

"Harij, Teilore ir klāt." Luiss pabāza savu galvu aiz aizskara, un viņa sejā bija redzams pretīgums.

Puisis nebija apmierināts ar menedžmenta lēmumu par manām un Teilores attiecībām. Viņš, kā jau labākajam draugam pienākas, izteica savas domas par šo lēmumu un šīm attiecībām.

"Tūlīt nākšu." Nopūtos, izlaižot plaukstu cauri matiem.

"Tu zini, cik ļoti man šis pasākums riebjas." Puisis pievērsa savas pelēkzilās acis man, un es piekrītoši pamāju ar galvu.

Arī man šis viss pasākums riebās. Un es jutos patiesi gļēvs, ka biju ļāvis šīm "attiecībām" turpināties jau trīs mēnešus. Kaut Mela man bija teikusi, lai pametu savu menedžmentu, lai pieņemu savu lēmumu. Bet es nespēju, es nezināju, kā tas mainīs visu situāciju.

"Es zinu." Izmetu, pirms ieslidināju telefonu bikšu kabatā un uzvilku jaku, lai pamestu tūres busiņu.

Teilore nebija slikts cilvēks, tomēr mūs nekas nesaistīja. Man bija garlaicīgi, saruna nevedās uz priekšu un man bija jāpiedomā par to, lai smaidu un izskatos laimīgs. Tas bija tik nogurdinoši.

Mēs bijām apsēdušies uz soliņa un mana roka bija ap meitenes pleciem. Es attāli dzirdēju viņas balsi, kamer viņa stāstīja par savu patreizējo tūri, par dažādiem atgadījumiem, bet es nespēju koncentrēties uz viņas vārdiem. Tā vietā es domāju par ziņu, ko vēlos uzrakstīt Melai.

Es nebiju no viņas neko dzirdējis jau dažas dienas. Man bija bail, ka viņa varētu būt nolēmusi neturpināt šo draudzību.

"Atvaino, man ātri jāuzraksta ziņa." Es pārtraucu meiteni pusvārdā un uzspiedu ašu buču uz viņas vaiga, ļaujot kamerām noķert šo momentu.

"Mel...kā Tu jūties? Tas skan tik stulbi. Bet es uztraucos par tevi. Pēdējā ziņa, ko es saņēmu no Tevis bija pilna apjukuma un...man vajag zināt, kā Tu jūties, kas notiek Tavā prātā. Es gribu būt persona, kam Tu uzticies.

H."

"Kas ir Mela?" Teilore pajautāja, kad biju ielicis telefonu atpakaļ kabatā. "Es nekad par viņu neesmu dzirdējusi."

"Mela ir laba draudzene, ko es nebiju saticis dažus gadus"

Un vairāk es nebiju gatavs teikt. Es gribēju Melāniju paturēt noslēpumā. Man bija viņa jāpatur noslēpumā.

Šķita, ka Teilore bija apmierināta ar manu atbildi. Un pat ja viņa nebija, meitene neturpināja sarunu, ļaujot mums doties tālāk cauri parkam, turot vienam otra plaukstu un izskatoties tik laimīgiem, cik vien iespējams. Bet tad viss bija meli. Es biju pavisam nelaimīgs, un nevarēju saprast, kam bija jānotiek, lai manā dzīvē atgrieztos prieks.

Nospiežam zvaigznīti, mīļie! Paldies par pacietību turpinājuma gaidīšanā!

bučas, mīlu!
- Katrīna ❤️