Encore

07

Melānija

"Mel? Melānij?" balss izrāva mani no absolūta bezsapņu miega, kurā biju pavadījusi lielāko nakts daļu, varbūt pat ilgāk, kas to lai zina. "Mel, kāpēc Tu vēl guli? Ir jau pusdivpadsmit."

Jutu Konora auguma svaru ieguļamies gultā, tieši blakus manam segās ievīstītajam augumam. Labi, varbūt pulkstenis jau bija pusdivpadsmit, bet man šķita, ka viņam būtu jāsaprot, ka pēc divām divpadsmit stundu maiņām pārpildītā slimnīcā, mans enerģijas līmenis nebūs tik pat augsts kā viņam. It īpaši ņemot vērā faktu, ka puisis pašlaik bija atvaļinājumā.

"Tā, klausies, sieviete, ja pēc desmit minūtēm es neredzēšu Tavu pēcpusi ārā no gultas, brokastīs braukšu viens." Uzstādījis man ultimātu, Konors izgāja no istabas, atstājot mani vienu pašu neapmierināti grozoties un vaidot milzīgajā segu un spilvenu čupā, ko es dēvēju par mūsu gultu.

Ar grūtībām izvēlos ārā no savas ērtās migas, lai dotos drēbju meklējumos, jo dušai man vairs nebija laika. Zināju, ka šodien mani vislabākie draugi būs sausais šampūns, kaudze tonālā krēma un kafija. Likās, ka mans ķermenis ir noguris vairāk kā parasti, bet ne fiziski, jo es nebiju palielinājusi savu fizisko slodzi. Lieta, kas nedeva man mieru bija dēvējama savādāk. Tā bija persona, tas bija viņš. Mans prāts nebija man devis mieru kopš tā brīža, kad ieraudzīju Hariju Toma palātā, divas dienas atpakaļ.

Pēkšņi mana perfekti izplānotā nākotne šķita sagrozījusies, kaut gan tam tā nevajadzētu būt. 'Mēs' bijām pagātnē, mūs vairs it nekas nesaistīja. Taču kaut kāda manis daļa saprata, ka šī vidusskolas daļa nebija noslēgusies, tai nebija pielikts kārtīgs, trekns punkts, lai cik ļoti arī es to vēlētos. Tikai tagad es sapratu, ka mana vienkāršā pazušana, aizbraukšana it neko nepasakot bija pats sliktākais variants. Es nebiju noslēgusi šo posmu, jo nav iespējams tikt pāri kaut kam, kam īsti nav pienācis gals. Un veids kā puisis uz mani bija skatījies tajā īsajā laikā, ko es biju pavadījusi Toma palātā, deva man nojautu, ka arī viņš nav spējis pilnībā nodoties kādai jaunai nodaļai savā dzīvē.

Mana diena bija tik tikko sākusies, bet jau tagad šķita, ka tai nebūs labs gals.

***

Man nekad nebija grūtību paturēt savas dusmas sevī, vai noslēpt savu īgno garastāvokli, taču tieši šodien likās, ka Konors speciāli spēlē uz katra mana nerva, tikai tāpēc, lai es zaudētu kontroli pār savu sakārtoto ārieni.

Viss sākās jau ar to, ka no rīta es biju nokavējusi nieka piecas minūtes, un tā vietā, lai vēl brītiņu paskatītos ziņu pārraidi par kārtējo pazudušo pusaudzi, viņš bija devies sēdēt mašīnā, nepacietīgi pīpinot tās tauri. Nākamās puiša darbības, kas spēlēja uz maniem nerviem bija nemitīgā telefona pārbaudīšana, kamēr es biju centusies izbaudīt viņa kompāniju, brokastojot mūsu iecienītajā kafejnīcā, mašīnas radio kanālu slēgāšana pārbrauciena laikā un visbeidzot sarunas, kas grozījās tikai ap viņa darbu, to, cik ļoti viņš bija noguris un vēl dažādām ar viņa darbu saistītām detaļām.

"...un Bens, Mel, uzmini, ko tajā brīdī viņš izdarīja!" sakodu zobus un sažņaudzu plaukstas. Mašīnas pulkstenis rādīja tikai 16:34, bet man šķita, ka es šeit biju pavadījusi jau divas dienas. Konors uzmeta man ašu skatienu, viņa lūpās rotājoties tam pašam puiciskajam smaidam, kurā es biju tik ļoti iemīlējusies, bet šodien tas nevarēja mani kaitināt vēl vairāk. "Melānij! Es runāju ar tevi."

"Konor, es dzirdu! Bet man nav ne mazākās nojausmas, ko Tavs kolēģis Bens tajā brīdī izdarīja. Un tici man, man nebūtu ne mazākās nojausmas, ko darījis būtu Zaks, Endijs vai Ādams." es biju zaudējusi pēdējo pacietības kripatiņu. "Šķiet, ka par citiem Taviem kolēģiem es šodien vēl neesmu dzirdējusi, kaut gan diena jau vēl ir gara un Tev noteikti pietiks laika man pastāstīt arī par pārējiem."