Encore

15

MELĀNIJA

Es nezināju, cik ilgi spēšu to izturēt. Ja pirms dažiem mēnešiem mana dzīve likās kā pasaka, tad tagad tā bija pārvērtusies par melnāko, biedējošāko murgu, ko es jebkad biju pieredzējusi. Es biju ieslodzīta. Ieslodzīta savā prātā. Ja tas nešķiet pietiekami biedējoši, tad jūs neesat personīgi bijuši šādā situācijā.

Iedomājies sajūtu, kad Tev ir tik daudz par ko runāt, tik daudz, ko uzticēt kādam, kas tevī grib klausīties, vēlas Tev palīdzēt...bet Tu nevari atrast šo cilvēku. Puisis, ar ko Tu vēlējies pavadīt visu atlikušo dzīvi vairs nešķiet pietiekami labs variants, draudzene, kas bijusi Tev blakus caur negulētām naktīm, nav persona, kam Tu gribi uzticēt stāsta pilno versiju. Ģimene? Tādas nav. Vienīgais ģimenes loceklis atrodas pansionātā, un lielāko daļu laika pat neatceras, kas Tu esi.

Runāt ar Hariju bija pārāk sāpīgi. Es zinaju, ka ja sākšu, tad nebūšu spējīga apstāties, viss, ko jūtu tiks izklāstīts kā uz sudraba paplātes, un tas nepalīdzēs ne man, ne viņam. Un pēc visa, ko es biju redzējusi internetā Harijs bija aizņemts ar savu draudzeni. Es negribēju izjaukt idilli, ko viņi abi sev bija radījuši.

Atcerējos, ka viņš bija teicis, ka šīs attiecības bija tikai menedžmenta plāns. Es biju tam noticējusi, taču tagad, pēc visa pārējā, ko biju redzējusi internetā, es vairs tam neticēju. Viņi izskatījās pārāk laimīgi, lai tas būtu tikai šovs. Un man skauda. Es negribēju to atzīt, bet viņu laime mani iekšēji grauza. Ko es biju tik šausmīgu izdarījusi, ka Visums man neļāva būt vienkārši laimīgai?

Iemetu mutē vēl vienu šaujiņu saldā popkorna, skatoties kārtējo romantisko komēdiju. Konors vēl nebija pārnācis mājās no vakara ar draugiem, tāpēc dzīvoklī valdīja dīvains miers. Ik brīdi, kad mēs bijām kopā aizēnoja dīvaina enerģija, ko es nekādi nespēju izskaidrot.

Tomēr mans miers nebija ilgs, nodomāju, kad atvērās dzīvokļa durvis un puisis ienāca dzīvoklī. Dzirdēju kā viņš novelk mēteli, kurpes, un noliek lietussargu pie durvīm, pirms uzsāk ceļu uz dzīvojamo istabu, kur es sēdēju ieritinājusies pledā.

"Sveika, mīļā!" Viņš man uzsmaidīja smaidu, kas neaizsniedza viņa acis, un nesasildīja mani iekšēji. "Kā pagāja Tava diena?" šis jautājums bija tik ļoti nenozīmīgs, ka es pat nezināju kā uz to atbildēt.

Konors nometa telefonu man blakus dīvānā un uzspieda ašu buču uz manas pieres, reizē paķerdams dažus popkorna gabalus.

"Nekas jauns nav noticis, tik pat daudz darba kā parasti." Pasmaidīju, savelkot pledu ciešāk ap saviem pleciem.

"Ļauj es Tev pagatavošu tasi tējas." Puisis teica, uzsistdams pa manu auksto degungalu.

Pasmaidīju viņam, jau atkal pievēršot skatienu televizoram. Dzirdēju kā viņš pie sevis klusi dungo kādu melodiju, gatavojot man tasi tējas. Dažus mēnešus atpakaļ, tas liktu manām lūpām savilkties vissiltākajā smaidā un vēderā tauriņiem uzrīkot īstu ballīti, taču tagad es vienkārši klausījos, nejūtot gandrīz neko, izņemot vainas apziņu.

Es pat nezināju par ko jutos vainīga. Es nebiju viņam nodarījusi neko sliktu, es nebiju viņam melojusi, nebiju viņu aiz muguras aprunājusi, nebiju viņu krāpusi. Taču kaut kas man lika justies vainīgai. Varbūt tas bija tādēļ, ka neesmu viņam atklājusi visu savu pagātni. Un tieši tā paša iemesla dēļ es nevarēju viņam tagad izstāstīt, ka mana pagātne ir ielavījusies manā tagatnē. Mūsu tagatnē.

Paliecos uz priekšu, lai noliktu popkorna bļodu uz stiklotā galdiņa, tieši tajā pat brīdī jūtot Konora telefonu man blakus novibrējam. Es nekad mūžā nebūtu iedomājusies ložņāt pa puiša telefonu, taču kaut kas man lika paskatīties ekrānā.