Encore

05

Melānija

Tas nebija iespējams. Londonā ir miljoniem cilvēku, bet mans ceļš mani aizved tieši pie viņa. Liktenis, mana zemapziņa man čukstēja priekšā, liekot manam veselajam saprātam tajā pašā momentā uzsākt cīņu ar to. Nav tādas lietas kā likteņa. Tā nemēdz notikt, šī vienkārši ir viena liela, ļoti neveiksmīga un pavisam nevajadzīga sagadīšanās.

Kamēr mans prāts joprojām centās sagremot tikko piedzīvoto, manas kājas jau mani nesa pa garo nodaļas gaiteni uz priekšu un acis drudžaini ielūkojās visās palātās ar cerību atrast Eniju. Man pašai vairs nebija drosmes ieiet atpakaļ sestajā palātā, lai atkal atļautu jau sen aizmirstajai sajūtai kā viņa zaļās acis mani dedzina, atgriezties atmiņā. Tikai atceroties pirms dažām minūtēm pieredzēto, kā viņa acis bija urbušās manī, lika sen noglabātajām atmiņām uzjundīt no jauna. Es taču jau sen biju tikusi tam pāri. Viņam pāri. Pametot Hartlendu man bija jāatstāj visa sava pagātne tur. Edinburgā man vajadzēja sākt jaunu dzīvi, būt pilnīgi citai Melānijai Evansai. Un tā es arī biju darījusi, manī nebija palicis nekas no Hartlendā piedzīvotā, es neļāvu atmiņām sevi vajāt, lai arī cik grūti tas nebūtu bijis. Pēc kāda laika mans prāts jau bija tā pieradis pie atmiņu bloķēšanas, ka nekas man vairs neatgādināja par savu dzīvi pirms Edinburgas.

Haha, ja vien tas būtu tik vienkārši, mans iekšējais es, atļāvās uzjautrināties. Protams, es turpināju domāt par viņu. Hariju vienā dienā aizmirst nebija iespējams. Pie velna, viņu nebija iespējams aizmirst arī viena gada laikā. Un dažreiz, kad nejauši dzirdēju viņa vārdu, es sāku prātot vai būšu spējīga viņu aizmirst vienas dzīves laikā.

Fakts, ka puiša seja un vārds rēgojās man visapkārt, man it nemaz nepalīdzēja. Likās, ka es visu laiku uzduros kaut kādai informācijas kripatiņai par viņu, un tad man nākas sakost zobus, sažņaugt plaukstas un gandrīz ar asarām acīs kliegt uz sevi, tikai tāpēc, lai es neļautu saviem pirkstiem ierakstīt viņa vārdu google meklētājā.

Jā, varbūt starp mums bija tikai pusaudžu mīlestība, kam salīdzinot ar "pieaugušo pasauli" nebūtu nekādas vērtības, bet tā tik un tā bija mana pirmā mīlestība un to aizstāt nespēs nekas un neviens. Es zināju, ja mēģinātu Konoram vai Enijai stāstīt, ka Harijs Stails bija mana pirmā īstā mīlestība, ka ar viņu es piedzīvoju tik daudz "pirmās reizes" - pirmo skūpstu, pirmo ballīti, pirmo piedzeršanos no lēta alkohola, pirmo izlavīšanos no mājas, pirmo... - viņi pasmietos manā sejā un piedāvātu psihiatrisko klīniku. Tieši tāpēc atmiņas par viņu es turēju tikai pie sevis, tās man bija pārāk dārgas, lai vienkārši izkladzinātu pus pasaulei.

Tomēr neskatoties uz likteņa ļauno joku, kas tika izspēlēts trīs gadus atpakaļ un arī šodien, atmiņām par Hariju ir lemts palikt tikai atmiņām.

"Mela? Viss kārtībā?" Enijas balss mani nepabrīdinot izrāva no tālāka ceļa manā pagātnē, par ko es viņai biju pateicīga.

Saraucu pieri, ieskatoties draudzenes acīs, kas ar patiesu rūpju izteiksmi raudzījās pretī. "Jā." aši izmetu, savelkot lūpas viltus smaidā, pēc tam sperot dažus soļus uz priekšu, tomēr apstājoties gandrīz uzreiz. "Tomēr nē."

Viņa viszinoši pasmaidīja, un es uzreiz sapratu, ka viņa zināja. Enija vienmēr pamanījās saprast, ka ar mani kaut kas nav labi, pirms es pati to biju sapratusi.

"Enij, vai tu lūdzu varētu ieiet sestajā palātā un iedot Tomam pusdienas? Un ja nav grūti, pie reizes satīrīt izgāzto ēdienu?"

Jau atkal pagriezu draudzenei muguru, lai varētu turpināt iznēsāt pacientiem pusdienas un galvenokārt, izlikties pietiekami aizņemta, lai nesaņemtu jautājumu kaudzi no Enijas. Tomēr tālu es netiku.

"Melānija Evansa , tulīt pat apstājies." viņas vārdi lika man bez liekiem jautājumiem apstāties un pagriezties atpakaļ pret viņu. "Kāpēc tu pati nevari iedot Tomam, " meitene uzlika manāmu uzsvaru uz puiša vārda, "ēst? Kopš kura laika tu pacientus uzrunā vārdos?" viņa parāva uz augšu uzacis, kamēr meitenes hipnotizējoši zilās acis pētīja katru manu kustību.

Es biju pamatīgās ziepēs. Jebkurš, kurš pazina Eniju pietiekami labi, zināja, ka meitenei piemīt kaut kādas superspējas noteikt, kad tu melo, vai noklusē kādu pietiekami svarīgu detaļu. Tu taču patiešām nedomā to darīt, vai ne? Balss manā galvā jautāja. Es jau vairākkārt biju pārliecinājusies, ka pareizākais variants būtu tai paklausīt, bet tā nebūtu es, ja nedarītu tieši pretējo.

"En, es tev nekad to neesmu stāstījusi, jo...man bija kauns, labi?" uzliku plaukstas uz draudzenes pleciem, klusībā lūdzoties, lai mani meli netiktu atklāti ātrāk par pašas svarīgākās ziņas atklāšanu. "Es esmu apsēsta ar One Direction." nopūtos, nolaižot acu skatienu uz savām kurpēm. "Tā es to beidzot tev pateicu."

"Tu tagad ar mani izspēlē kādu stulbu un pilnīgi neuzjautrinošu joku?" es zināju, ka mana dīvainā atzīšanās ir pilnībā izsitusi meiteni no sliedēm, viņa bija gaidījusi ko daudz nopietnāku. "Kur ir slēptās kameras? Kur ir MTV komanda?"

"Mēs abas ļoti labi zinām, ka es ar savu medmāsas algu nespētu atļauties slēptās kameras, un paldies, es labāk ēdu vakariņas nekā sazinos ar MTV, lai nofilmētu kā atzīstos labākajai draudzenei, ka divdesmit gadu vecumā esmu apsēsta ar boybendu."

Enija klusi iesmējās, pamājot ar galvu tādā veidā atzīstot manus vārdus par patiesiem, bet tad iestājās apskaidrības mirklis, kas bija burtiski nolasāms no viņas sejas izteiksmes. "Pagaidi, mīļā, bet kāds tam visam ir sakars ar sesto palātu?"

"Tici vai nē, bet visi tie apsargi ir domāti, lai kāda traka fane neiekļūtu palātā. Toms ir viens no One Direction komandas, bet palātā pašlaik atrodas Harijs Stails, un es jau vienu reizi šodien viņa priekšā sevi apkaunoju, nedomāju, ka esmu spējīga to darīt vēlreiz, man apkaunojuma pietiks visai dzīvei."

Enijas acis pētīja mani, kamēr es centos izdomāt pietiekami labu atbildi, kas saturētu tieši tik daudz patiesības, lai viņa man noticētu, bet kad teikums nonāca līdz viņa vārdam, es izjutu fiziskas sāpes to izrunājot skaļi. Tomēr tieši tas bija brīdis, kad Enija redzami noticēja manam teiktajam un izmetusi vien "varēji jau pateikt ātrāk", uz karstām pēdām nozuda tālāk pa gaiteni uz Toma palātas pusi.

Tagad, kad Enija bija mani atstājusi vienu ar darbiem, mans prāts atkal varēja ieklīst tumšajā vietā, ko es saucu par savu pagātni. Bija tik dīvaini ka minūte blenšanas Harija sejā spēja man nodarīt tik daudz. Es biju aizliegusi sev domāt par vidusskolu, bet tieši turp mans prāts tagad devās, protams, bez manas atļaujas. Un laikam tikai tagad es beidzot apjēdzu, ka daļa manis joprojām bija iestrēgusi tajā 14.februāra vakarā.

Man bija jāsavalda savas emocijas, lai es nesabruktu uz nodaļas grīdas un nepārvērstos par savu asaru peļķē guļošu, nožēlojamu būtni. Lai cik ļoti man patiešām bija šķitis, ka viņš jau sen ir ārā no manas sirds, tā nebūt nebija un to es biju apjautusi tikai tagad. Varbūt pat labi, ka tā. Tomēr mans prāts vēlējās mani vēl mazliet paspīdzināt, parādot, cik tuvu es viņam biju tikai dažas minūtes atpakaļ, kā viņa seja mainījās, kad viņš pagriezās krēslā, un ieraudzīja mani, kā mainījās viņa sejas izteiksme, kad viņš saprata, ka tā esmu es...Bet es vairs nedrīkstēju padoties savām jūtām pret viņu. Tas nebūtu godīgi ne pret Konoru, ne Hariju pašu.

Jā, mēs pavisam īsā laikā bijām kļuvuši par skolas, varbūt pat visas Hartlendas saldo pārīti, bet mēs vairs nebijām Hartlendā, un pats galvenais - mēs vairs nebijām vidusskolā. Londona un pieaugušo dzīve pamatīgi atšķīrās no tā, ko mēs bijām piedzīvojuši pirms tam. Man bija sava karjera, savi mērķi un plāni. Nemaz nerunājot par viņu, kurš bija pasaules mēroga slavenība ar miljoniem fanu, kas viņa dēļ būtu gatavi uz jebko. Bija pagājuši trīs gadi un mēs bijām pārāk atšķirīgi. Es vairs nebiju naivā Melānija, un viņš vairs nebija skolas "sliktais puisis".

turpinājums nāca ilgi, bet es gandrīz varu teikt, ka man patīk uzrakstītais, haha

atstājat kādu jauku komentāru/jautājumu/KRITIKU???, ja ir vēlme

un, protams, NOSPIEŽAM ZVAIGZNĪTI, ja patika

paldies par uzmanību

bučas, mīlu

Katrīna :))