Encore

04

Harijs

Traukšanās uz slimnīcu pie Toma tika apstādināta gandrīz uzreiz pēc izbraukšanas no viesnīcas stāvlaukuma. Londonas sastrēgums bija mani apstādinājis, piespiežot sēdēt savā mašīnā, un nepacietīgi bungāt pirkstus mūzikas ritmā. Protams, arī lietainais laiks nepalīdzēja satiksmei kustēties daudz ātrāk.Mūzika, kas maigi skanēja mašīnas salonā, noveda manu pātu no pareizā ceļa, liekot domāt par nedēļu garo atvaļinājumu, ko biju plānojis pavadīt ar ģimeni, bet menedžmenta prātā priekš manis jau bija citi plāni. Plāni par kuriem es pat negribēju domāt.

Nopūtos, ieskatoties navigācijā, kas centās mani pārliecināt, ka savu galamērķi sasniegšu pēc četrpadsmit minūtēm, tomēr uzmetot ašu skatienu priekšā stāvošajam Audi A6, kura šoferis bija izslēdzis motoru, es zināju, ka priekšā ir vēl vesela rinda mašīnu, un šis sastrēgums nemaz nedomā kustēties uz priekšu. 

Patiesībā man joprojām nebija ne mazākās nojausmas, kas noticis ar vienu no maniem labākajiem draugiem. Protams, es zināju, ka Toms ir pavisam neveikls cilvēks, un viņš pats uzskrien virsū negadījumiem, nevis otrādāk. Ja tā labi padomā, tad Toms ir neveiklākais cilvēks, ko pazīstu, un tas izsaka daudz, jo pēdējo trīs gadu laikā esmu iepazinis...daudz cilvēkus. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad ar viņu atgadītos kaut kas tik nopietns, lai viņš atjēgtos slimnīcā. Viens no piemēriem, kas izsaka Toma ne īpaši veiklo personību ir reize, kad mācīju viņam žonglēt, lai viņš būtu spējīgs izklaidēt savu meitu, kamēr es biju uz skatuves. Tajā reizē viņš bija aizķēries aiz kāda vada, nokritis un atsitis galvu pret atkritumu spaini tik spēcīgi, ka zaudēja samaņu uz vairākām minūtēm.

Iesmējos atceroties, cik sarežģīti šo situāciju bija izstāstīt Lū, jo sieviete, ielikusi rokas sānos bija burtiski dedzinājusi caurumus mūsu dvēselēs, kamēr mēs abi centāmies noturēt nopietnu sejas izteiksmi, lai nedabūtu pa galvu ar kādu no ķemmēm, kas atradās viņas friziera piederumu somā. Man joprojām šķita, ja Lū būtu metusi ķemmi, mērķējot uz Tomu, tad viņas vīrs jau atkal pazaudētu samaņu. Viņa bija bīstama sieviete, kad dusmas bija viņu pārņēmušas.

Pēc manām domām Lū un Toms bija pavisam dīvains pāris. Redzot viņus katru atsevišķi, es nekad nebūtu spējis iedomāties, ka viņu starpā ir iespējams kaut kas vairāk par draudzību. Tomēr tagad, pēc visa kopā pavadītā laika, mans prāts pat nepiedāvāja tādu iespējamību, ka abi varētu būt šķirti. 

Toms no pirmā skatiena likās pavisam parasts, varbūt pat nūģīgs puisis, tomēr brīdī, kad viņš atvēra savu muti, lai runātu, viss pirmais iespaids pazuda kā nebijis, jo Tomam bija talants ieinteresēt savus klausītājus, neskatoties uz to par kādu tematu viņš runāja - par dzīvi, mūziku, mīlestību, un citām ne tik dziļām tēmām. Taču tieši tāpat bija ar Lū. Pirmais iespaids, kas rodas par viņu ir maldinošs. Neskatoties uz sievietes trakajām matu krāsas maiņām un ģērbšanās stilu, viņa bija lieliska māte un cilvēks, kam var uzticēt savus noslēpumus, zinot, ka tie netiks izpausti. Jā, mīlestība ir viena pilnīgi nesaprotama lieta.

Izlaidu skanu, kas bija kaut kur pa vidu smiekliem un nopūtai, pie reizes pārgriežot acis un papurinot galvu. Tieši šāda bija mana reakcija uz vārdu "mīlestība". Es tai neticēju, vai precīzāk - vairs neticēju. Nav iespējams ticēt mīlestībai, ja cilvēks, ko mīlēji izrauj sevi no tavas dzīves bez nekādiem paskaidrojumiem. 

Jau atkal pieķēru sevi košļājot savu apakšlūpu, kad ļāvu prātam ievest mani dziļāk atmiņās, ko es pavisam negribēju. Tomēr atmiņas ir un paliek atmiņas - lai kā tās censtos izdzēst, tās turpinās tevi vajāt. Tieši to mans prāts bija darījis. Es vairs pat nevarēju saskaitīt bezmiega naktis, kurās biju tukši vēries griestos, vēloties, kaut būtu iespējams atrast kādu slēdzi, kā izdzēst savas atmiņas. Man joprojām bija tik daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem es nekad neradīšu atbildes. Un patiesībā, es pats nemaz nesapratu, kāpēc man šīs atbildes bija tik ļoti vajadzīgas, jo tā bija tikai muļķīga vidusskolas mīlestība.