Encore

03

Melānija

Es pat nebiju pamanījusi, cik ļoti Konors man ir pietrūcis šajos četros mēnešos, ko mēs pavadījām šķirti.

Es nebiju pamanījusi, cik ļoti man pietrūkst tas, ka viņš vienmēr atstāj savas drēbes nomestas uz rakstāmgalda, cik ļoti man pietrūkst bardaka, ko viņš atstāj pēc sevis vannas istabā, cik ļoti man pietrūkst pat tādas niecīgas lietas kā cukura graudiņu uz virtuves galda, kad viņš aizber mazliet garām savai kafijas krūzei.

Man tik tiešām viņa pietrūka. Es, protams, zināju, cik ļoti man viņa pietrūka, bet tagad, kad viņš atkal bija šeit, šī atklāsme beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai. Un tagad es biju gatava raudāt, tikai saprotot, ka viņš atkal ir ar mani. Jā, man bija divdesmit gadu, bet es joprojām īsti nebiju sapratusi kā cilvēka emocijas strādā. Manuprāt, nekad arī nesapratīšu.

"Vai varu tev kā palīdzēt?" Konors pievērsa savas brūnās acis man, malkodams kafiju.

"Man tevis ļoti pietrūka." es kautrīgi smaidot atzinos, aizliekot dažas manu šķipsnas aiz auss.

Puisis pasmaidīja, atklājot savu smaidu un atlaida kafijas krūzi, lai varētu saņemt manu plaukstu pāri mazajam virtuves galdiņam mūsu miniatūras dzīvoklī. Un tajā brīdī likās, ka dzīve nevarētu būt vēl labāka. Mēs bijām kopā, man bija viņš un viņam biju es. Kas gan vēl vairāk ir vajadzīgs?

"Līdz cikiem tu šodien strādā?" 

Saraucu pieri, paskatoties uz puisi caur skropstām. "Mana maiņa kā vienmēr ir no astoņiem līdz astoņiem. Neizliecies, ka nezini." 

"Pa četriem mēnešiem daudz kas var mainīties, Mel." 

Mans skatiens pievērsās Konora sejai. Es īsti nesapratu vai tas bija kāds mājiens par to, ka kaut kas ir mainījies mūsu starpā, vai vienkāršs secinājums. Otrais variants man šķita daudz sakarīgāks un vairāk izklausījās pēc Konora. Mana Konora. Protams, es sapratu, ka četros mēnešos daudz kas var mainīties. Un es pat nebrīnītos, ja daudz kas būtu mainījies, par ko mēs viens otram nebijām paspējuši pastāstīt iknedēļas zvanos, kas bija tikai piecu minūšu ilgi. Jā, armijā dienēt bija gods, bet dažreiz man tik tiešām šķita, ka noteikumi ir mazliet par stingru.

"Jā, es piekrītu." pasmaidīju, pirms piecēlos, lai ieliktu savu krūzīti izlietnē. "Taču nekas nemainās slimnīcā." 

Un tā bija taisnība. Kas gan slimnīcā var mainīties. Tās pašas garās stundas, tie paši kolēģi, tā pati skraidīšana no vienas puses uz otru. Vienīgais, kas mainās ir pacienti. Bet tā tam arī ir jābūt. 

"Labi, man ir jāskrien." uzmetusi uz pleciem bēšo rudens mēteli, es vēlreiz ieskrēju virtuvē, lai uzspiestu ašu buču uz Konora lūpām. "Es mīlu tevi." 

Londonas ielas kā ik rītu bija pilnas automašīnu, autobusu, riteņbraucēju un pārējo transportlīdzekļu, kas nogādāja cilvēkus darba vietās un viņu bērnus skolās un bērnu dārzos. Un kā vienmēr Londona aktīvi apstiprināja savu statusu par vienu no lietainākajām vietām zemes virsū, kamēr es steidzos no vienas autobusa pieturas uz otru, cerot noslēpties no lietus vismaz zem pieturas jumtiņa.

Un kaut gan es jau kādu laiku stāvēju drošībā zem pieturas jumtiņa, piespiedusies cilvēkiem, ko pilnīgi noteikti nepazīstu, kāda melna mašīna tik un tā pasēja mani apšļakstīt ar netīro lietus ūdeni, netīši vēl vairāk sabojājot manu jau tā pagaidām slikto dienu.

Tāpēc ieejot savā nodaļā un sastopoties ar Enijas smīnu, es gribēju sarauties kamoliņā un nerunāt ne ar vienu turpmākos četrus gadus, bet tas laikam nebija iespējams, ņemot vērā to, ka vecākā medmāsa jau meta mums abām skatienu, kas spētu nogalināt, ja viņa to ļoti vēlētos.