Encore

19

MELĀNIJA

Noliku karsto tējas krūzi uz žurnalgaldiņa, ļaujot seriālam, kas skanēja fonā piepildīt mazo dzīvokli ar bezrūpīgām sarunām.

Šī bija pirmā no manām trīs brīvdienām. Slimnīcas grafiks bija mazliet pamainījies pēdējo nedēļu laikā, tagad ļaujot mums trīs dienas pavadīt atpūtā, lai pēc tam atkal nodotos trīs dienu, divpadsmit stundu garām maiņām.

Un tā kā es pēdējas trīs dienas biju pavadījusi darbā, biju izlēmusi atvēlēt šo dienu visiem mājas darbiem, ko nebiju paspējusi izdarīt pēdējo dienu laikā - trauku mazgāšanai, virtuves sakārtošanai, veļasmašīnas piepildei...un visiem pārējiem pieaugušo dzīves darbiem.

Konors jau atkal bija pusdienās ar draugiem, bet ja godīgi, par to biju pateicīga. Pēdējo trīs dienu laikā biju runājusi ar tik daudz cilvēkiem, ka dažas stundas vienatnē likās kā dāvana uz zemes virsmas.

Savācu mūsu netīras drēbes gaiši brūni pītajā veļas grozā, un taisnā ceļā devos uz veļasmašīnu, lai varētu pielikt domu ķeksīti pie pirmā izdarītā darba. Klusi dungojot kādu melodiju, sēdēju zemē, šķirojot tumšos audumus no gaišajiem. Man nebija vēlēšanās netīši iekrāsot kādu baltu auduma gabalu gaiši zilā tonī.

Griežot puiša bikses, kāds priekšmets izlidoja no viņa kabatas liekot man viegli pie sevis nolamāties, redzot kā sudraba riņķītis aizripo zem vannas malas. Taustoties pār balto flīžu grīdu turp un atpakaļ, mani pirksti beidzot sagrāba mazo priekšmetu, lai es to varētu izvilkt un kārtīgi nopētīt.

Taču kad biju beidzot savu skatienu pievērsusi plaukstai, mana sirds draudēja izlēkt pa muti.

Manā mazliet saplaisājušajā delnā gulēja sudraba auskars. Kādu brīdi uz to skatījos, prātam liekot izskriet cauri pietiekami daudz situāciju, lai atrastu loģisku izskaidrojumu, kāpēc mana puiša bikšu kabatā būtu atradies auskars, kas nav mans.

Un lai arī cik ilgi es par to domātu, mans prāts apstājas pie viena secinājuma. Konors aiz manas muguras bija saticis kādu citu.

Jā, arī manās ausīs savu vietu bija atraduši daži miniatūras caurumiņi, taču lielāko daļu laika tie palika pavisam tukši, ikdienā man nebija ne laika, ne gribēšanas atrast darbam pieklājīgus auskarus.

Mana reakcija pārsteidza mani pašu. Es nepielēcu kājās, lai izskrietu no dzīvokļa. Pār maniem vaigiem nesteidzās noripot karsta asara, un es nesteidzos pie telefona, lai jau atkal pazvanītu Harijam un uzkrautu kārtējo savas dzīves problēmu, kurā viņš tāpat nespētu palīdzēt.

Tā vietā, es mierīgi novietoju mazo priekšmetu uz grīdas sev blakus un turpināju piepildīt veļasmašīnu, lai vēlāk to iemestu savā rotaslietu lādītē, gandrīz kā par piemiņu.

Pabeigusi pārējos mājas darbus, es atlaidos dīvānā, joprojām cenšoties atrast paskaidrojumus auskaram, tajā par laikā truli blenžot televizora ekrānā. Ja godīgi, man nebija ne jausmas, ko darīt un kā pareizāk rīkoties, taču es zināju, ka pats pēdējais, ko darīšu ir kliegt puisim sejā un izmest viņu no dzīvokļa.

Man bija bail būt vienai, jo Konors bija pats pēdējais cilvēks, kas bija palicis manā dzīvē, taču tajā pat laikā es netaisījos viņam ļaut sevi pazemot. Man vajadzēja vairāk pierādījumu, jo es joprojām nespēju noticēt, ka viņš varētu savu laiku pavadīt ar kādu citu sievieti, īpaši tāpēc, ka pēdējo trīs gadu laikā, abi kopā bijām izgājuši cauri tik daudz likteņa izaicinājumiem.

Manu domu gājienu iztraucēja telefona īsais pīkstiens, pacēlu priekšmetu tuvāk acīm, lai redzētu, ka mani sasniegusi ziņa no Harija.

"Sveika, Mel. Es atgriežos Anglijā uz mēnesi, lai atpūstos no tūres. Es, Tu un nekurienes vidus?"

                                                                                  H"

Manas lūpas savilkās vieglā smaidā, liekot atmiņām kā milzīgam vilnim pāršalkties pār mani. Bija mazliet komiski iedomāties, ka viņš atceras šādas lietas no vidusskolas laikiem. Bet ja godīgi, dažas naktis es biju ļāvusi sev iemigt tikai domājot par to kā jutos septiņpadsmit gadu vecumā, kamēr šis skolas 'sliktais puisis' jauca manu prātu.

Daļa manis saprata, ka tā nav laba ideja, ka man vajadzētu viņam atteikt. Galu galā viņš bija slavenība, un mūs saistīja tikai atmiņas, taču manā prātā attausa Harija vārdi, kad viņš bija ieradies manā darba vietā, lūdzoties man doties ar viņu uz kafiju. Viņam vajadzēja kādu, kas viņu pazina. Un varbūt arī man tagad vajadzēja kādu, kas pazina mani.

"Harij, es ceru, ka Tu neaicini mani uz randiņu. Un pat ja es zinu, ka man vajadzētu atteikties no šī piedāvājuma, šķiet, ka varu Tev novēlēt vienu nakti x"

Es jau sen biju sev atzinusi, ka būt kopā ar puisi bija viegli. Tajos brīžos visas manas problēmām likās atrodams kāds atrisinājums, pat ja es to nebiju saskatījusi pirms tam.

Mēs bijām nolēmuši būt draugi, cik nu tas bija iespējams. Lai gan man joprojām vajadzēja Hariju slēpt no Konora, tagad tas nešķita tik biedējoši, jo izskatījās, ka mans puisis aiz manas muguras dara daudz ko sliktāku.

"Es nolaižos pēc dažām stundām, nezinu, kāds Tev ir grafiks, bet varbūt rītvakar? Un esmu mācījies no savām kļūdām, šoreiz nelikšu Tev sēdēt uz kapota. Tavas pēcpuses lēnā slīdēšana zemāk bija apnicīga...tiksimies drīz, Mel."

H"

Viegli iesmējos izlasot puiša ziņu, un smaids manās lūpās turpināja sēdēt līdz es dzirdēju dzīvokļa durvis lēni atveramies.

Ātri nobloķēju telefonu, jau atkal pieslēdzoties televizora ekrānam, kur Meredita Greja sarunājas ar kādu no saviem kolēģiem.

"Sveika, mīļā." Konors uzspieda ašu buču uz mana galvvidus, pirms pieveica atlikušo attālumu un iekrita dīvānā netālu no manis, uzraujot sev virsū daļu krēma krāsas pleda. "Kā pagāja Tava diena?"

Uzmetu puisim skatienu, liekot sirdij jau atkal iekrist vēdera dziļumos. "Visu dienu pavadīju kārtojot dzīvokli, nebūt tik jautra kā Tev." noriju kaklā sakāpuši kamolu, kas tagad bez jebkāda brīdinājuma draudēja izlauzties.

"Vai vēlies vīnu?" viņš man uzsmaidīja, brūnajām acīm viegli iemirdzoties. Taču šoreiz to siltums nesasniedza mani.

Piekrītoši pamāju ar galvu, liekot viņam uzreiz piecelties no dīvāna un doties virtuves virzienā, jau pēc tam izdzirdēju glāžu šķindoņu.

Konors ieņēma savu iepriekšējo vietu, novietotams trauslās glāzes uz galdiņa.

"Kā pagāja Tava diena?" pametu viņam tādu pašu jautājumu atpakaļ.

"Labi." viņš salējis sarkano šķidrumu glāzēs, vienu no tām padeva man. "Tev vajadzētu kādreiz satikt Benu, viņam Tu patiktu."

Man nebija ne mazākās nojausmas, vai viņš tik tiešām šodien bija saticies ar savu kolēģi. Bet pašlaik es neticēju nevienam vārdam, kas vēlās pāri puiša lūpām. Lūpām, ko es kādreiz tik ļoti biju kārojusi, taču šajā brīdī, es negribēju neko vairāk, kā skatīties uz viņu caur riebumā savilktu seju.

Es tik tiešām neticēju, ka viņš varētu mani krāpt. Tieši tāpēc, es sev apsolīju atrast vēl kādu pierādījumu, pirms es to visu iznesīši gaismā.