Kiss me you Idiot!

28.daļa- Nav gana ar viņas asarām?!?

Es piemostos svešā gultā. Paga! Tā taču ir slimnīca! Palātā ienāk man pazīstamais, skaistai puisis. Es ātri aizveru plakstiņus un tēloju,ka guļu. Dzirdu, ka viņš apsēžas pie gultas un jūtu,ka saņem manu roku.
-Kērta, lūdzu pamosties! Lūdzu esi ar mani!-Džeisons saka. Tad atkal atveras durvis un viss uz mirkli apklust. Dzirdams ir tikai sasodītais pīkstulis,kas ir pie manis pievienots.
-Ko tu te dari?-Dzirdu Meta balsi.
-Tev nepietiek ar viņas asarām?!?-Viņš iekliedzas un Džeisa roka izslīd no manas. Drīz vien to saķer Lauras maigā roka.
-Draudzenīt, atver acis! Izdari to!-Viņa saka. Es atveru acis un secinu, ka gaisma man ir par spilgtu.
-Met!-Laura iespiedzas un jau pēc mirkļa dzirdami Meta smagie soļi.
-Kas?-Mets vaicā ar cerību balsī.
-Viņa atvēra acis!-Laura saka un saspiež manu roku tā,ka man izlaužas neliels kunksts. Es otrreiz atveru acis un tās apžilbst no spožā apgaismojuma. Aparāts,kas ir pievienots pie manis sāk gaudot.
-Akdievs! Runā ar viņu Laura!-Mets saka un aizskrien.
-Kērta! Kērta! Klausies manī!-Laura saka. Mans ķermenis sāk raustīties un aparāts sāk kaukt kā mašīnas sirēna.
-Kērta lūdzu!-Laura izsaucas un pār viņas vaigiem sāk ritēt asaras. Palātā iesteidzas ārsts un izgrūž Lauru ārā. Viņš man kaut ko injicē un jau pēc pāris minūtēm aparāts atsāk savu normālo tempu. Es atviegloti ieelpoju un drīz vien iemiegu.

Vēlāk.
Es piemostos un paceļos uz elkoņiem. Pie manas gultas uz krēsla ir iemidzis tētis. Es nesaprotu, kas pie velna notiek, bet nu...man vienalga patiesībā! Es pačeļos sēdus un gulta nograb liekot tētim atvērt acis. Viņš pievēršas man un viņa sejā atplaukst smaids.
-Meitiņ!-Tētis saka un pasniedz man veselo roku. Paga!?!
-Kas notika?-Vaicāju un norādu uz tēta roku. Viņa acīs parādās asaras.
-Tu nokriti! Nodomāju, ka saindējies ar to alkohola devu ko biji jau izdzērusi, tāpēc vedu tevi uz slimnīcu, bet pa ceļam gadījās ķibele un mašīna ietriecās citā. Tu manis dēļ biji komā Kērtucīt!-Tētis saka. Man tagad pilnīgi noteikti ir šoks!
-Amm...Trisa zin?-Vaicāju.
-Kas ir Trisa?-Tētis vaicā.
-Kur ir mans telefons?-Vaicāju tētim. Viņš izvelk no savas kabatas manu i-phone un oeliek to man rokās. Es to ieslēdzu un uzreiz ignorējot daudzās ziņas zavanu Trisai.
-Ja?-Atskan zilmates balss.
-Cau! Te Kērta!-Saku.
-Ā! Čau jā!-Trisa saka, taču viņas balsī ir dzirdams apjukums.
-Es iekļuvu slimnīcā! Amm...tagad pamodos.-Saku.
-Tu nopietni? Biji pazudusi sešus mēnešus un tikai tagad par to stāsti?-Trisa dusmīgi iekliedzas.
-Es tagad tikai pamodos no komas Trisa!-Ar asarām acīs izkliedzu un nometu klausuli.-Seši mēneši tēt? Seši?-Vaicāju un ļauju asarām līt. Velns lai parauj! Ja es nebūtu izlēmusi mainīties tagad es būtu mājās savā gultā un čatotu ar draugiem! Bet man jau protams vajag pārāk daudz! Ahh!!!

Pēc trim nedēļām.
Šodien mani izlaida no slimnīcas. Dažu sasisto muguras skriemeļu dēļ es daudz nedrīkstu staigāt, bet citādi es jūtos normāli.

Istabā ienāk Mets un mani apskauj.
-Es ilgojos māšel!-Mets saka.
-Aizved mani pie friziera! Gribu atpakaļ vecās Kērtas frizūru!-Iesmejos.
Mets paklausa un uzreiz aizved mani pie jauka friziera!

Kad esmu gatava dodos mājās, uzlieku nūğenes* un Kērta ir atkal uz savu pusi!😄