Kiss me you Idiot!

11daļa-Pagaidām neko neteiksim.

Ir jauna diena un tā sākas ar smaidu uz lūpām, jo ieraugot Metu un Šarloti strīdamies ir neiespējami nesmaidīt.
-Labrīt, karavīri!-Iesmejos. Šarlote uzreiz metas mani apskaut. Es smaidot atbildu apskāvienam un piemiedzu Metam ar aci pār Šarlotes plecu. Mets pasmaida un aizsoļo uz ēdamistabu. Mēs abas sekojam brāļa piemēram.
Brokastis ir brīnešķīgas! Un šī nav dzīve! Šī ir idille!
-Labi, čau, tēt!-Visi trīs reizē sakām un izkāpjam no tēta mašīnas pat nesagaidīdami atbildi.
-Lab, čau sīce!-Mets saka un apskauj Šarloti. Māsa apskauj mani un aizskrien uz pamatskolnieku korpusu. Es uzsmaidu Metam un mēs lēnām ejam uz mūsu korpusu.
-Ko teiksim draugiem?-Vaicāju. Mets mazliet padomā.
-Pagaidām neko neteiksim.-Mets saka. Es piekrītoši pamāju.
Mazliet vēlāk
-Čau!-Našs izsaucas un noliekas uz gaiteņa soliņa man blakus. Es pasmaidu.
-Čau!-Pasveicinu un uzspiežu puiša vaigam buču.
Tad jau ierodas Mo ar Lauru un Laura, kā jau saprotams metas pie Meta. Es pasmaidu.
Tieši tajā brīdī pie mums pienesas Šarlote ar matemātikas grāmatu un burnīcu rokās. Viņa apsēžas manā klēpī.
-Palīdzēsi?!?-Viņa vaicā. Ohh...shit! Mūsu lēmums" neko pagaidām neteikt" izgāžas.
-Ohh...shit! Labi, Šarlot, bet kāpēc vakar nepajautāji?-Vaicāju un iebakstu māsai ribās. Viņa iesmejas.
-Tu pārāk ātri atlūzi!-Viņa saka un uzspiež buču uz mana vaiga.
-Nemaz ne!-Iesmejos un pievēršos pārējiem. Visi izņemot Metu izskatās šokēti. Es novēršos un atveru Šarlotes grāmatu.
-Nu, kas tev te ir māšel?-Vaicāju.
-Jāaprēķina šis!-Viņa atbild ar pirkstu norādot uz vieglu piemēru.
-Prekš manis parak elementāri!-Iesmejos.
-Nu, tad palīdzi! Ja nē pateikšu tētim!-Viņa mani kaitina.
-Nekaitini Šarlotīne!-Mets saka. Es iesmejos.
-Amm...var uzzināt kas te notiek?-Laura dusmīgi vaicā.
-Viņa vēl nezina?-Šarlote vaicā. Es pakratu galvu kā teikdama "nop".-Ahh...vai patiesi man viss jādara Met un Kērta?!?-Viņa izsaucas.-Laura, Kērta- mana māsa!-Šarlote saka. Laura iepleš acis.
-Ko tu mels, Šarlot?!?-Laura vaicā un piešaujas pie manis.-Nelien pie mana puiša!
-Tu joko?!? METS IR MANS BRĀLIS!!!-Saku un pielecu kājās. Paskatos uz Našu. Viņš velta Metam dusmu pilnu skatienu un norūcot aiziet. Es gribu sekot, bet Laura mani satver aiz rokas.
-Tu saprati?!?-Viņa dusmīgi vaicā es pagrūžu viņu malā un pieeju pie Šarlotes.
-Nu māšel! Es braucu mājās, bet tu... ej uz stundu!-Uzsmaidu viņai, kat gan iekšā viss vārās.
-Kas jūs par draugiem?!?-Šarlote nogroza galvu un aiziet. Es arī pagriežos un grasos aiziet, bet Laura atkal mani satver. Es pagriežos un ieraugu Metu nevis Lauru.
-Braukt ar tevi?-Viņš vaicā.
-Nē, brāļuk! Nebojā attiecības ar saviem draugiem!-Saku un aizeju. Pa ceļam pazvanu tētim un pasaku, ka eju mājās. Tam seko miljons jautājumu, bet es no tiem visiem izvairos ar vienu teikumu.
-Es gribu mainīt skolu tēt!-Saku un nometu klausuli.
Mājas mīļās, mājas!
Es uzeju uz savu istabu un paņemu porķiku. Ielogojos skype un zvanu mammai.
-Saulīt! Piedod!
-Mamm, nevajag!-Nosaku.-Ceru, ka vēstuli saņēmi!-Turpinu.
-Jā, bet es nevaru tagad šķirties no Eliota, jo...num...es gaidu bērniņu no viņa...
Man šokā ieplešas acis. Es nometu, aiztaisu datoru un izplūstu asarās. Kāpēc mana dzīve ir tāda k*ce?!?