Vampīru medniece. (1.grāmata)

[7]Parīze

Parīzē mēs nonācām diezgan vēlu un es biju ļoti nogurusi, man pat šķiet ka pēdējā laikā es neguļu nemaz.
Kad nonācām viesnīcā es iekritu gultā un uz reiz aizmigu.
Ea sapņoju ka mani vecāki ir dzīvi un, tādi vampīri vispār neeksistē! Es redzu savu bērnību citādu, man ir daudz draugu, puisis es esmu iemīlējusies... Skolas ballē es esmu balles karaliene! Es iedomājos ar ko es varētu nodarboties... ar sportu, es varētu būt modele, es varētu būs, jeb kas!!!
Kad pamodos es redzēju sevī veramies noraizējušos skatienu, tas bija Pīts! Viņš man pastāstīja ka es nogulēju veselas 24 stundas!
Pīts mani mēģināja pārliecināt aizbraukt pie ārsta un pārbaudīties, bet es visu laiku sacīju ka man viss kārtībā. Kaut gan pati par to nebiju pārliecināta.
Tāpēc mudināju Pītu ātrāk meklēt, kādu pavedienu pret vampīriem!
×Vēlāk×
Pašlaik es kopā ar Pītu braucu uz tuvāko mežu, lai pārbaudītu, kādu pavedienu. Kad nonācām mežā es ieraudzīju lielu spalvainu zvēru! Un tad tas notika atkal, es vienkārši atslēdzos!
Es atkal redzēju savus vecākus skatāmies uz mani un smaidām, man gar acīm atkal pazibēja dzīve, kāda man varētu būt. Un tad es atmodos un jutu kā Pīts mani purina, mēs atradāmies viesnīcā. Pīta roka bija sarkana no asinīm, viņš laikam būs cīnijies, lai mani aizvestu no turienes!
Pīts: Viss mēs braucam pie ārsta, tas nav normāli!!!
Es: Nē nev.....
Ea nepaspēju pabeigt, kad Pīts mani pārtrauca.
Pīts: Nekādu atrunu, tu darīsi to, ko es likšu!
Man nācās paklausīt, jo viņš izskatījās diezgan sadusmots.
Mēs aizbraucām uz slimnīcu, aizgājām pie ārsta un, tagad gaidām dažādo analīžu rezultātus.
Es jau redzu nākam ārstu!
Ārsts: Viņai nekas nekaiš, viņa ir vesela pat loti vesela! Visdrīzāk vaina ir psiholoģiska.
Pīts: Paldies!
Visu ceļu līdz viesnīcai Pīts klusēja tikai tad, kad mašīna piestāja pie viesnīcas viņš pagriezās pret mani un teica...
Pīts: Tu nevari tā turpināt tev jāsaņemas, jātiek ar sevi galā, bet līdz tam tu paliksi malā! Vairs nekādu medību vai vampīru! Tagad iesim gulēt rīt būs jauna diena.
Man pat netika dots vārds, Pīts pateica savu sakāmo un devās uz mūsu numuriņu, es vēl kādu laiciņu apdomāju viņa teikto un tad devos uz viesnīcu. Kad iegāju numuriņā Pīts jau gulēja vai arī izlikās, jo nevēlējās runāt ar mani!
×Nakts(sapnis)×
Es atkal redzēju savus vecākus, bet šoreiz bija savādāk. Es redzēju, kā es bezsamaņā guļu zālē un Pīts cīnās ar zvēru! Tad parādijās mana mamma un pateica ka zvērs ir vampīrs, viņu tā arī sauc zvērs! Tad blakus mammai parādijās tētis un pateica, ka vienīgais no kā zvērs baidās ir uguns!
×Rīts×
Tad es pamodos un redzēju kā Pīts vēro mani, mani tas mazliet biedē, bet es jau neko neteicu!
Tad pēkšņi es atminējos, ko man teica vecāki, nolēmu par zvēru izstāstīt Pītam.
Es: Tas zvērs, ko mēs redzējām mežā ir vampīrs un viņu tā arī sauc par zvēru. Viņa vājības ir uguns.
Pīts: Kā tu to zini?
Es: Ēēēmm nu... Labi man to pateica vecāki, sapnī!!!
Pīts: Ko?
Es: Nu visu laiku, kad es atslēdzos es redzu savus vecākus un dzīvi, kāda man varētu būt, ja mēs nebūtu tie, kas esam. Bet pēdējais sapnis nebija tāds, kā citi es redzēju, kā guļu zālē un tu cīnies ar zvēru un tad parādijās vecāki un pastāstija visu, ko viņi zina par zvēru!!!
Es redzēju pēc Pīta acīm viņš man nenoticēja, bet bija gatavs palīdzēt uzveikt zvēru!
×Vēlāk vakarpusē×
Mēs atkal braucam uz mežu, lai uzveiktu zvēru. Kad pastāstīju viņa un zvēra cīņas detaļas Pīts man beidzot noticēja un te nu mēs esam atpakaļ mežā, lai uzveiktu zvēru.
Pa dienu es sagatavoju ķīmisko maisījumu, kuru metīšu viņam un viņš protams to noķers, jo ir veiklāks nekā es vai Pīts, tāpēc es paķēru līdzi arī loku.
×Vēlāk×
Kad bijām pārliecinājušies ka zvērs ir miris, mēs devāmies atkal ceļā šoreiz uz Romu.